Cēlā doma celties agri no rīta un jau pirmajā dienā doties uz netālo Akmens mežu no rīta vairs neliekas tik laba. Ir svētdiena, tur noteikti būs pārāk daudz cilvēku. Ir tik viegli atrast argumentus, lai vēl pagulētu. To arī daru – izguļos. Pamodusies un veikusi rīta rituālus, nolemju izmazgāt drēbes – atkal jau nav nekā tīra, ko vilkt mugurā. Tā kā dzīvojam diezgan saspiesti, negribas apkarināt visas malas ar savām slapjajām lupatām, tāpēc raugos, vai šeit nav kāda āra terase. Kā izrādās – otrā hosteļa malā tieši tāda ir.
Terasē kafiju malko sieviete no manas istabas. Ieraugot viņas gultu un reģionu, ir skaidrs, ka viņa šeit nav piestājusi uz pāris naktīm – apkaime nepārprotami liecina par ilgstošu uzturēšanos. Man, taisnību sakot, ļoti gribējās iepazīties un aprunāties ar kaimiņieni. Viņas atrašanās vientuļajā terasē šķiet laba izdevība un, izkārusi drēbes, uzsāku sarunu.
Tā arī ir. Kristīna no Dānijas Ķīnā mīt jau septiņus gadus, piecus no tiem – Kuņminā, divus no tiem – šajā hostelī. Pēc iepazīšanās sarunas prasu, vai Kristīna zina kādu vietiņu ap stūri, kur var dabūt pirmklasīgas brokastis. To viņa, protams, zina un mēs ejam ieturēties. Pa ceļam izstaigājam vietējo tirgu – nopērkam vīnogas un mangustīnus un aplūkojam virkni ar zināmiem un nezināmiem produktiem. Ieraugu kādu vīru tirgojam zaļumus, kas izskatās pēc mūsu kalmēm kopā ar vībotnēm. Ņem un dekorē istabu Jāņiem. Šie gan, visticamāk, ar tādām muļķībām neaizraujas un šīs nezāles, līdzīgi kā viss pārējais šeit, ir paredzētas apēšanai. Kristīna stāsta, ka tagad šeit esot ļoti maz suņu un, pirms paspēju pajokot, ka tie droši vien ir apēsti, seko paskaidrojums, ka tieši tā arī esot.
Ieturējušās, dodamies pilsētas apskatē – Kristīna ir laipni piekritusi man to parādīt. Pirmās aplūkojam divas pogodas – pilsētas simbolus, tad izstaigājam ziedu un putnu tirgu. Uzzinājusi, ka mani interesē aptiekas, Kristīna aizved uz šejienes senāko aptieku, kas šeit darbojas kopš 1857. gada. Tās dibinātāji piedāvājuši nabadzīgiem ļaudīm konsultācijas bez maksas. Kad viņi atveseļojušies, viss, kas bijis jāizdara, ir jāiestāda aprikožu koks aptiekas iekšpagalmā – trīs smagas slimības gadījumā, viens – vieglākas. Drīz vien pagalms pārvērties ziedošā dārzā un vieta ieguvusi nosaukumu Fulintang, kas nozīmē – medicīnas prakses svētība, kas turpinās nākamajām paaudzēm.
Aptieka atrodas senā koka namā, iekārtota vairākos stāvos. Pirmajā zālē vietu radušas iepakotās zāles – gan rietumu medikamenti, gan dažādas ķīniešu padarīšanas. Pusstāvā iekārtota drogu noliktava. Meitenes ar rokas svariem pieiet brīžam pie vienas, tad citas atvilktnes un uzber uz svariem kādu kaltētu drogu, tad ieskatās receptes lapā, vai tās svars ir atbilstošs. Augšstāvā atrodas ārstu konsultāciju kabineti. Ielienam arī vienā otrā tukšā telpā, vienkārši, lai paelpotu vecās ēkas gaisu. Kristīnai vispār acis sāk spīdēt – viņa ir pēc profesijas arhitekte-restauratore un senas ēkas ir viņas vājība.
Gana izdzīvojušās pa aptieku, dodamies iedzert tēju kādā senā templī, kur vietējie vīri sit kārtis, spēlē ķīniešu šahu un līdzīgas spēles. Un dzer tēju, protams. Mums ieber zaļo tēju mazos ķobīšos un izsniedz milzīgu karstā ūdens termosu – sēdi un tējo kaut visu dienu.
Pēc tējas mūsu ceļš ved uz Zaļā ezera parku – tajā esošais ūdens tiešām ir spilgti zaļš, vietās, kur to var redzēt aiz milzīgajiem lotosu laukiem. Zaļās lotosu lapas plešas teju visas ūdenstilpnes teritorijā, vietumis spraucas laukā arī kāti ar rozīgajiem ziediem. Parkā notiek visādas atrakcijas – viena no vietējām minoritātēm, tērpusies nacionālajos tērpos, griež riņķa danci un visi, kas vēlas, var pievienoties. Un vēlas daudzi – kopīga dancošana ķīniešiem iet pie sirds. Tāpat visā parkā novērojami muzikāli priekšnesumi – sākot ar milzīgiem ansambļiem, kur katrs spēlē citu instrumentu, līdz vientuļiem dziedoņiem, kas loka balsis kādā ķīniešu meldiņā. Visiem viņiem neatņemama priekšnesuma sastāvdaļa ir skaņu pastiprinoša ierīce. Un vietumis mākslinieki demonstrē savas prasmes dažu desmitu metru attālumā cits no cita. Par godu pasaules čempionātam futbolā, kas notiks Brazīlijā, parka stūrī uzstādīti nelieli futbola vārti, kuriem priekšā stāv neliela Jēzus kopija – Riodažaneiro simbols. Tāda “straight forward” pieeja, kas bieži raksturīga ķīniešiem.
Drīzi vien dažādo skaņu apdullinātas, laižamies prom no parka. Mājup iznāk iet pa centrālo gājēju ielu, kur alejas vidū iekārtojušies neredzīgi vai vājredzīgi masieri. Atpazīstami pēc balta halātiņa un krēsla priekšā. Man, protams, vajag izmēģināt to prieku. Nolūkojusi smalku vīriņu, dodos klāt. Garāmgājēji palīdz ar informācijas apmaiņu – es parādu, ka gribu galvas un plecu masāžu, ko šie paziņo masierim, viņš savukārt dara zināmu cenu – 30 juaņas. Lai iet! Mana galva tiek spiesta un vilkta uz visām pusēm, kopumā sajūta ir tīkama. Kad vīrs ķeras klāt pie plecu zonas, viņa spējas atrast sāpīgākos punktus ir neapstrīdamas.
Izmīcīta un izspaidīta turpinu ceļu. Izstaigājam arī dažas sānu ieliņas, lai redzētu seno pilsētu. Būdiņas un netīrās sānejas krasi kontrastē ar spožajiem debesskrāpjiem centrālajās ielās. Tieši pie mūsu hosteļa ir neliels tirdziņš, kurā beidzot tieku pie garderobes galvenā aksesuāra – zaļas kleitas. Beidzot izdevās arī mazliet pakaulēties.
Alus hosteļa bārā ir nepiedienīgi dārgs – 0,33 l maksā 20 juaņas, bet veikalā par to pašu naudu var nopirkt 5 alus, kuru tilpums ir 0,6 l. Jāpiezīmē, ka alus šeit ir faktiski tāda limonāde – alkohola procents parasti ir 3,5. Centrālajā zonā ar saviem dzērieniem atrasties nedrīkst, bet mēs, pēc veikala apmeklējuma, ielienam mazajā veļas terasītē un varam pļāpāt uz nebēdu.
To arī darām. Lai arī esam tērzējušas visu dienu, runājamais neaptrūkstas ne mirkli. Ir tādi cilvēki, ar kuriem tu vari triekt un triekt, visu laiku ir interesanti. Mūsu sarunas balansē starp ķīniešu un citu tautu aprunāšanu līdz krāsas pigmentu noturībai, to šķīdinot rūgušpienā. Pa šiem gadiem Kristīna redzējusi ļoti daudzu tautību cilvēkus, kas palikuši viņas istabiņā un saka, ka stereotipi par nācijām ir diezgan patiesi. Vācieši ir superkārtīgi, briti – gluži pretēji. Kad istabiņā ievācas kāds brits, pēc brīža tur izskatās pēc eksplozijas. Holandieši ir relaksēti, bet ebreji kaulējas par katru mao un sūdzas par visu. Baltiešus gan šeit bieži nemanot, Kristīna ir pazīstama tikai ar vienu latvieti Unu, kas nu dreifējot kaut kur Dienvidamerikā.
Daudz runājam par sabiedriskiem projektiem. Es stāstu fragmentus no Lielās talkas un citiem Latvijā notiekošiem pasākumiem, Kristīna dalās pieredzē par kādu Dānijā realizētu projektu. Viņa piedalījusies arhitektu grupā, kuri pārveidojuši vienu Kopenhāgenas reģionu. Tas bijis drūms, pelēks, betona māju rajons ar augstu noziedzību un tajā pārsvarā dzīvojuši emigranti. Viņi mazliet iekopuši apkārtni un galvenā pārmaiņa esot pelēko sienu nokrāsošana – ar puķēm, krāsām, ornamentiem. Tagad, tā vietā, lai teiktu – es dzīvoju sestajā mājā no kreisās puses, septītajā kāpņutelpā, dzīvoklī numur 36, var sacīt – es dzīvoju puķu mājā, tieši pie magones vai rudzupuķes. Dēļ patīkamās vides cilvēki sākuši rīkot bārbekjū ballītes – katrs atnesis savai tautai raksturīgos ēdienus un kaimiņi tusējuši uz nebēdu. Rezultāts? Noziedzības procents reģionā krities par 75%. “Iedomājies, tikai tāpēc, ka mēs nokrāsojām pāris sienas”, Kristīna ir sajūsmā.
Šeit, atšķirībā no Pekinas un Šanhajas, debesīs var pat zvaigznes redzēt. “Pagaidi, kamēr tiksi pavisam laukos, tur, naktī guļot, ir sajūta, ka debesis nāk virsū,” Kristīna ir izbraukājusi Ķīnu krustu šķērsu. Šobrīd gan virsū nāk miegs un, atgriezušās karstajā istabā, kurā nekad netiek aizvērts logs un izslēgts ventilators, iemiegam ielas trokšņu ieaijātas.
