Pekinā satiktais šveicietis Patriks arī ir ieradies Šanhajā un nolemjam šodien pilsētu apskatīt kopā. Sākam ar vizīti vecpilsētā – lai arī es tur vakar jau esmu bijusi, ierados pārāk vēlu, lai aplūkotu slaveno turienes dārzu, tāpēc jāsāk ar to. No ārpuses teritorija, ko ierobežo mūra siena, izskatās neliela, bet, kad tiek iekšā, tad daudzie namiņi, šaurie tiltiņi un akmeņainās ejas rada pavisam citu – daudz plašāku iespaidu. Ir vairāki plusi situācijai, kad esi kopā ar kādu – viens no tiem – var tikt pie salīdzinoši jēdzīgām bildēm ar sevi. Protams, vienmēr var taisīt resnās rokas bildes jeb pašiņus, var palūgt šo darbu izveikt kādam garāmgājējam. Bet mana pieredze rāda, ka liela daļa cilvēku ir stipri “uz jūs” ar fotografēšanu un rezultātā vari iegūt šķībi greizas un/vai pārgaismotas bildes. Patriks šai ziņā ir labs atradums – vairums viņa uzņemto bilžu ir jēdzīgas.
Kādā no daudzajiem namiņiem mūs aicina uz tēju un, lai arī nav saprotams, vai tas ir maksas vai bezmaksas pasākums, piekrītam, jo es jau visu rītu skaļi sapņoju par zaļo tēju. Esmu mazliet apaukstējusies (nolāpītie kondicionieri), attiecīgi esmu piešņaukusi jau kādu tualetes papīra rulli un mans ķermenis brēktin brēc pēc veselīgas tējas. Vienu tādu – tieši ar nosaukumu “Health tea”, mums arī piedāvā, ko ar prieku akceptējam. Tā garšo tieši tā, kā biju iztēlojusies – ideāli. Nolemju, ka mans nākamais solis būs atrast plastmasas tējas trauku un nopirkt tēju. Nelielā ceremonija ir bez maksas un, kamēr sieviete pievēršas citiem tūristiem, sprūkam ārā un dodamies uz tirgu.
Tā kā neesam ēduši brokastis, bet jau ir pusdienlaiks, meklējam vietiņu, lai ieturētos. Es iebakstu ēdienkartē, pasūtot dārzeņus ar gaļu, Patriks izvēlas zupu un springroļus. Lai arī viņš savu izvēli ir izdarījis, iebakstot ar pirktu pie attiecīgajiem ēdieniem, jauns apkalpotājs ierunā kādu frāzi ķīniešu valodā mobilajā telefonā un tad atskaņo mums tulkojumu. “What do you want?”, seksīgā elektroniskā balsī vaicā sieviete no telefona. Mēs saskatāmies ar neizpratni, kas mijas ar jautrību. Patriks vēlreiz iebaksta ēdienkartē, izskatās, ka ar otro reizi apkalpotājam pielec. Patrikam atnes milzīgu zupas šķīvi, bet man atnes ēdienu, kurā vienu trešdaļu aizņem sarkani čili piparu gabaliņi. Ēdu un raudu. Vienīgā doma, kas mierina, ka šis pasākums palīdzēs man cīņā ar iesnām – tā arī ir, deguns tek vēl jestrāk kā pirms tam.
Ieturējušies, ejam tirgus tūrē. Man par lielu prieku drīzi vien ceļā pagadās veikals, kur varu iegādāties tējas trauku un pašu tēju. Brīdi pavērojuši dīvainas zivis un vardes, ko var pasūtīt maltītei, nopērkam dažus augļus un ejam uz metro. Pa ceļam katrs otrais pretimnācējs piedāvā iegādāties uz apaviem uzmaucamus ritentiņus – savdabīgas skrituļslidas, somas vai Šveices pulksteņus. Patriku kā jau šveicieti, īpaši sajūsmina pēdējais piedāvājums.
Dažu metro staciju attālumā atrodas varens budistu templis, kas piekvēpināts ar vīraku un pilns ar dažādām skulptūrām. Senā koka ēka sadzīvo ar moderniem kaimiņiem – debesskrāpjiem. Pēc tempļa mūsu ceļš ved tieši pie tiem – braucam uz debesskrāpju galveno mītni Šanhajā – Pudunu. Vēl 20. gadsimta vidū tā esot bijusi pilsētas nabadzīgākā daļa, bet saņemot īpašas ekonomiskās zonas statusu 1990. gadā, tā strauji kļuvusi par pilsētas modernāko rajonu. 2008. gadā tur uzcelts Šanhajas Pasaules Finanšu centrs, kura augstums ir 460 metri un tajā atrodas visaugstāk pasaulē iekārtotā viesnīca un skatu laukums. Var jau būt, ka tagad Dubaija ir šo pārsitusi, nezinu. Iespēju pastaigāties vairāk kā 400 metru augstumā virs zemes nevar laist garām un mēs nepažēlojam 180 juaņas, lai apskatītu Šanhaju no augšas. Dienasgaismā skats ir varens, bet nav diez ko tīkams – smoga dēļ horizonts ir diezgan tuvu. Vispār skats uz pelēkajā dūmakā tītajiem debesskrāpjiem izskatās pēc pasaules gala ainiņas – diezgan drūmi. Ja jau esam tādu naudu iztērējuši, nolemjam sagaidīt arī vakaru, kad ieslēgsies pilsētas apgaismojums. Neba mēs vienīgie lolojam šādu ideju – drīz vien visos skatu laukuma stūros vērojami sasēduši cilvēki, kas nosit laiku kā nu mācēdami. Es studēju līdzpaņemto Ķīnas ceļvedi un, veroties daudzajos dabas skatos, mani pārņem vēlme pēc iespējas drīzāk pazust no šīs pārmērīgās civilizācijas. Nolemju doties prom jau rīt.
Lēnām parādās krēsla un līdz ar to arī ugunis. Tagad pilsēta izskatās jau šarmantāk – slavenais TV tornis “Austrumu pērle” zibina visdažādāko krāsu lampiņas, arī citas jaunās un vecās ēku madāmas izgreznojušās kā nu mācēdamas. Cenšamies šo krāšņumu iemūžināt, bet diez ko labi nesanāk – īpaši traucē viena debesskrāpja pārlieku spilgti izgaismotā smaile. Gana saskatījušies pilsētu no augšas, laižamies lejā.
Atpakaļ dosimies pa tuneli, kas saucas Bunda Skatu Tunelis. To atrast gan mums izdodas ar kādu trešo piegājienu, jo tuneļa ieeja neatrodas krastmalā. Izbrīnāmies, ka jāpērk biļetes. Tomēr izrādās, ka nekāda staigāšana nebūs – par 50 juaņām visus iebāž mazos vagoniņos un pa dažādu gaismas un skaņas efektu piesātinātu tuneli 4 minūtēs nogādā otrā krastā. Ideja laba, bet izpildījums vidēji sūdīgs. Bet vismaz nebija jāiet kājām, nu jau klāt vakara sagurums.
Netālu no viesnīcas ieturam vakariņas un dodamies atpakaļ uz hosteli. Tur mazliet pavakarējam un pavaidam par straujo internetu. Atvados no Patrika un izsaku cerību, ka viņš kādā no tālākajām vietām mani atkal apdzīs – ik pa laikam tomēr ir tik patīkami ceļot ar kādu kopā, kad, citējot Patriku “divas galvas domā”. Tā ir vieglāk pamanīt pareizos virzienus, atrast vietas un var kopā paķiķināt par vietējām īpatnībām. Bet, tad jau manīs – ceļotāju ceļi bieži ir neizdibināmi.
Lai varētu rīt pazust vidienes virzienā, jāpaveic daži darbiņi – sameklēju nākamo hosteli un palūdzu recepcijā, lai man norezervē autobusa biļeti un Tuņsji – pilsētu, netālu no kuras atrodas Hunšaņs jeb Dzeltenais kalns, kurš, kā raksta ceļvedis “tiek uzskatīts par visskaistāko kalnu grēdu valstī”. Uz Tuņsji iet vairāki autobusi dienā, es izvēlos tādu, kurš izbrauc pusvienpadsmitos – lai var normāli izgulēties un tikt līdz stacijai. Meitene man izstāsta, kurp jāiet un kā jāizņem biļete. “Ja kas, cikos ir nākamais autobuss,” apvaicājos. “Pustrijos. Bet, ja tu nokavēsi autobusu, tad ir jāmaina biļete jau citviet,” recepcijas darbiniece paskaidro. “Es nenokavēšu,” saku un pasmaidu. Es tikai noskaidroju informāciju katram gadījumam.
