Šanhajas ķīniešu naktsklubā

Pa nakti ir lijis. Bet doma, ka lietus spēs pārspēt smogu, ir bijusi naiva. Nekā – visa pilsēta atkal dūmakā tinusies. Bet, kas zina – varbūt tā šoreiz patiešām ir migla. Esmu ar mieru sabučot Sabīnu kaut vai par vienu teikumu – “Pekinā ir piecas dzelzceļa stacijas”. Lai arī biju dziļā pārliecībā, ka mans Šanhajas vilciens atiet no Centrālās stacijas, drošības pēc pārvaicāju hosteļa recepcijā. Un, labi, ka tā. Man jāmeklē Dienvidu dzelzceļa stacija.

Atvados no hosteļa un dodos ceļā. Vispār hostelis bija labu labais. Lieliska atrašanās vieta, angliski runājošs personāls (īpaši viena meitene), gultasveļa un dvielis, dušā pieejams šampūns, ir fēns, kondicionieris un, lai arī biju norezervējusi lētāko iespējamo variantu, manu istabu no otras nodalīja durvis, attiecīgi var uzskatīt, ka paliku divvietīgā numurā. Un tas viss – par sešiem eiro diennaktī.

Arī metro Pekinā ir lielisks – viss norādīts arī angļu valodā. Savu staciju, trīs reizes pārsēžoties, atrodu bez liekām problēmām. Vienā no maršrutiem novēroju īpatnēju reklamēšanās veidu – video tiek rādīts uz sienas starp vagonu un tuneli – Džekijs Čans tur kaut ko cenšas pārdot kopā ar resnu degunradzi.

Dzelzceļa stacijā savu vilcienu atrodu itin veikli. Un pielietoju ķīniešu metodi – nestājos rindas galā, bet gan nekaunīgi pievienojos pūlim pie pašas ieejas. Gara rinda gan bija jāizstāv pie drošības vārtiem – viņiem pat katru reizi, ieejot metro, soma ir jālaiž caur skeneri.

Vilciens ir ērts un ātrs – traucas ar ātrumu virs 300 km/h. Tā kā nepaspēju paēst brokastis, paviesojos restorāna vagonā un krietni ieturos. Tad dodos atpakaļ uz savu vietu un cenšos pagulēt – ja aiz manis sēdošās indiešu ģimenītes sievietes nesistu ar elkoņiem pa galvu (netīšām) un bērni nekliegtu (tīšām), varētu pat iemigt. Priekšējā beņķī sēž ķīniešu mazulis, kas visu laiku kāpelē pa krēsliem un koķetē ar mani. Kad viņš nedara to, tad aizrautīgi laiza loga stiklu. Dzimumu man tā arī neizdevās noteikt – pēc sejas izskatījās pēc puisieša, bet spriežot pēc rozā zeķbiksēm ar zaķīšiem, tai tomēr teorētiski vajadzētu būt meitenei.

Pēc piecu stundu brauciena, vilciens ierodas Šanhajā. Šeit ir vēl kāda īpatnība – tas, ka pie iekāpšanas vilcienā tev pārbauda biļeti, protams, ir normāli (un pasi arī, kas vairs nav tik normāli), bet biļete tiek vēlreiz prasīta jau sēžot vilcienā un tā jāuzrāda arī, lai tiktu ārā no vilciena.

Izpētu karti un nopriecājos – Šanhajas metro līnija no stacijas ved tieši līdz mana hostelim. Izkāpju centrā un izbrīnos – lai arī Šanhaja atrodas uz dienvidiem no Pekinas, šeit ir krietni vēsāks (kas patīkami). Ejot uz hosteli, jau nojaušu, ka Šanhaja man patiks stipri labāk par Pekinu. Šauras ieliņas, daudz mazu veikaliņu, darbnīcu un ēstuvju, uz katra stūra tiek tirgoti augļi

Arī hosteli atrodu uz skaitli trīs, vienīgais triks ir lifts – viens no tiem kursē uz 1. – 11. stāvu, nākamais no 11. līdz 20kurajam, trešais – uz augšējiem stāviem. Iečekojos hostelī un dodos uz savu istabiņu. No vienas augšējās gultas parādās izspūrusi aziātes galva (ir četri pēcpusdienā) un uzreiz pēc where-are-you-from vaicā, vai nevēlos pievienoties gājienam uz klubu šonakt. Pateicos par uzaicinājumu, bet saku, ka redzēs, kāda noguruma situācija būs vakarā.

Tad cenšos iedraudzēties ar internetu. Cerība, ka tas būs stipri labāks kā Pekinā, izplēn pēc pāris minūtēm. Labāks tas ir, bet ne īpaši. Mirkli pacīnījusies, dodos iepazīšanās tūrē ar pilsētu. Hostelis atrodas pavisam tuvu centrālajiem objektiem. Kā pirmo apskatu slaveno Bunda krastmalu, iepretim kuram gozējas debesskrāpji ar apaļo torni, kas ir viens no Šanhajas simboliem. Tad uz labu laimi griežu iekšā pilsētā un jau pēc brīža pastaigājos pa burvīgu vecpilsētu. Atļaujos veltīt stundu iepirkšanās priekam, jo man beigušās tīrās drēbes – lai arī cik pieticīgi es ceļotu, esmu sapratusi, ka kāds lieks krekliņš nekaitēs.

Mājupceļu atrodu neticami precīzi, ne reizi neieskatoties kartē. Jāpiebilst, ka tādas jēdzīgas kartes man nemaz nav, jo šejienes internets ir pa švaku, lai to lejupielādētu. Netālu no hosteļa pasūtu vakariņas un prasu, vai var dabūt alu. Nē, to nevarot vis, bet pāri ceļam esot veikaliņš. Aizeju turp un par to, ka gribu alu, mums izdodas vienoties ātri. Kad saku “cold” un rādu uz ledusskapi, kur gozējas vien limonādes pudeles, ievedu pārdevēju neizpratnē. Tad sāku drebināties un rādīt, ka man ir auksti. Tas nostrādā un tiek atvērts kāds iepriekš nepamanīts aukstuma skapis, kur varu izvēlēties aukstu alu pēc patikšanas. To arī daru un eju gaidīt maltīti. To gan Ķīnā īpaši ilgi nav jādara, parasti ēdiens tiek atnests minūšu piecu laikā pēc pasūtīšanas. Tas ir gards un jūtos varen labi pieēdusies par 16 juaņām.

Atgriežos hostelī un nolemju pievienoties istabas biedrenes uzaicinājumam doties uz klubu. Galu galā – Šanhaja ir izslavēta klubošanas vieta un šodien ir sestdienas vakars. Tā kā ārā līst, paņemam taksi. Esam trijatā un attiecīgi brauciens un degunu izmaksā tikpat cik metro – 5 juaņas. Taksī beidzot saprotu, kur “suns aprakts”. Istabas biedrene strādā promocijas aģentūrā, kas rūpējas par klientu piegādi klubiem. Attiecīgi dzīvošana hostelī viņai ir darbs. Bet, kas man – ir, kas parāda, kur tādi atrodas, ieejas maksa nav, tiek piedāvāts welcome drinks par brīvu (nekaunīgākie, tas ir es – izdzeru trīs) un var noskatīties visai interesantā izrādē.

Meitene vervē ļautiņus uz dažādiem klubiem, šonakt ir kārta ķīniešu klubam. Milzīgā zālē dārd deju mūzika, vairums ļautiņu sēž pie galdiņiem – uz tiem ir uzkodas un vannas ar smalkiem šampaniešiem ledū vai konjakiem, kas tiek izgaismoti ar lāzera stariem no griestiem. Izskatās kā filmās. Šķiet, ka tūlīt kāds nobērs uz spīdīgajām virsmām baltus kokaīna ceļus un sašņauksies uz nebēdu. To nu es neredzu, bet pīpē gan visi un visur. Uz skatuves, kurai blakus esmu piemetusies, ik pa laikam tiek demonstrēts šovs – baltas un melnas viegli ģērbtas meitenes lokās deju soļos, puiši ar. Otrajā priekšnesumā puisis ģērbies baltās ādas biksēs, mirdzošās botās un auro popsu pilnā sparā. Izskatās, ka ļautiņiem patīk. Lai arī man ir aizdoma par fotografēšanas aizliegumu, nevaru atturēties fiksēt šeit notiekošo jautrību. Pēc otrā aizrādījuma no kluba apsargiem tomēr pārtraucu – negribas pārāk uzprasīties. Pēc priekšnesuma, izstāvējusi rindu uz labierīcībām, konstatēju, ka kopā ar mani to gaidījis arī mazs prusaciņš, ērti iekārtojies uz manas kājas. Izrīkojos ar šo visai brutāli. Tad nolemju, ka eksotika ir gana baudīta un laiks doties atceļā. Zinot, cik maksā taksis, neiespringstu – parādu šim hosteļa istabas durvju karti, uz kuras ir arī adrese ķīniešu valodā, un izbaudu naksnīgo braucienu mājup.