Daudz baltu dieniņu. Man pietiek ar vienu. Šodienu. Visa šosejas mala baltiem korinšu pauguriem nosēta, ielejas ievu kupenām piebirušas, pārsmaržojušās kā bezgaumīgas vecmeitas. Ābeles nocietušās, stāv ziedlapiņas krustām salikušas, gaida, kad varēs bitēm atvērties. Bērziem neizdodas izliekties labākiem esam – melnumi spraucas pa visām vīlēm. Šoseja pati melna kā asfalts, kā indiānis savilkusi sev sejā baltas kaujas švīkas. Vien lielceļi balti, bez asfalta maskas. Tie neļauj traukties, bremzes un vērību māca. Eju baltiem putekļiem klāta, baltus ceļa stabiņus iejūgusi. Tad balts lietus nāk un sirdsapziņu aizskalo. Bez tās baltāks var justies. Nebaltā dienā.
