Saloniku palikšanas vieta arī ir neslikta. Mūsu hostu ģimenei pieder vesela daudzstāvu dzīvojamā ēka netālu no pilsētas centra. Mums tiek ierādīts vienistabas apartaments ceturtajā stāvā. Smukākā tā daļa ir milzīga jumta terase ar zaļumiem. Par spīti tam, ka esam ieradušies visai vēlu, jo ieturējām vakariņas pilsētā, ģimene vēlas ar mums pakomunicēt. Ģimeni veido divi dēli un kolorīta viņu mamma – blondu, ieveidotu frizūru. Viņas vārds ir Katrīna un viņa mazliet izskatās pēc Denēvas. Katrīna kūpina brūnas cigaretes, malko vīnu un nemaz necenšas slēpt, ka neko nezina par Latviju. Mēs, iespēju robežās, sniedzam īso kursu par mūsu valsti un sevi pašiem. Ģimenē vēl ietilpst arī divi dīvānsuņi – Katrīna un Elviss. “Jā, jā, tā kā Elviss Prestlijs,” smejas saimniece. Pulksten divos naktī, kad Raimons uz paklāja jau redz trešo sapni, liekam manīt, ka esam noguruši un visi vēlamies mazliet pasapņot.
Viens no dēliem no rīta izvērtē iespēju pievienoties mums pilsētas vizītē, bet secinājis, ka ārā draņķīgs laiks, izlemj par labu gulēšanas turpinājumam. Dodamies vieglajā smidzeklī aplūkot Salonikus “on our own”. Atrodam pāris slēpņus, apskatām Balto torni jūras krastā, vēsturisku arku, apēdam kebabu, es iemalkoju vienu grieķu frappi, kas man tā iegaršojās Melburnā, kad viesojos pie Diānas un viņas grieķu ģimenītes.
Ceļā uz Skopji traucamies garām sarkaniem magoņu laukiem un baltām mākoņu gubām. Un runājamies par šo un par to, kamēr aizrunājamies līdz tam, ko darīsim Latvijā. Šķiet visiem uznākušas ilgas pēc mājām. Ceļot ir jauki, bet atgriešanās mājās vienmēr ir īpaša.
Iebraucot Skopjē, piestājam pie vecās, daļēji sabrukušas dzelzceļa stacijas – puse no tās cietusi postošajā 1963. gada zemestrīcē, kas faktiski nolīdzināja Skopji pavisam, paņemot līdz vairāk kā 1000 dzīvības un atstājot bez mājām 185 000. Tagad stacijas ēkā iekārtots muzejs un viena no tās ekspozīcijām veltīta zemestrīces notikumiem. Raugoties šausminošajos skatos, mazliet piedodu Skopjei tās kvēlo mākslīgās vēstures veidošanas vēlmi.
Atrodam autostāvvietu un vienojamies tikties pēc divām stundām – brīvais laiks. Ceļabiedri aiziet suvenīru medībās un ko nu kurš vēl vēlas izdarīt, es sāku ar hosta atraušanu no darba un pievēršanu daudz jaukākai nodarbei kā strādāšana – alus iemalkošanai. Izstāstu īsumā, kur esam bijuši un ko redzējuši, tad viņš atgriežas strādāt, bet es – izmetu lociņu pa Skopjes centru un atvados no skulptūrām. Ir jocīga sajūta atgriezieties vietā, kur nesen esi bijis – parādās maza māju sajūta.
Norunātajā laikā esam pie mašīnas un braucam uz lidostu. Skopjes lidosta ir pavisam neliela un ar visām pirms lidošanas atrakcijām tiekam galā ātri. Lielo bagāžu iečekojam uzreiz uz Rīgu, Stambulā iztiksim ar mazajām mugursomām.
