Vakar pa tumsu devāmies meklēt slēpni, bet, kad gps mūs aicināja iegriezties tumšā parkā, nolēmām šo lietu tomēr atstāt uz rītdienu. Pa dienu parks izskatās pavisam citādāk – ziedošs, zaļš, vien bērnu rotaļu laukumiņu aizņēmuši indivīdi, kas ir mazliet par vecu attiecīgajām rotaļām. Slēpni atrodam aši, ielogojamies un tad katrs aizejam uz savu pusi – brīvais laiks 45 minūtes. Gribu izmest lociņu pa mazajām ieliņām un tad atgriezties tirgū. Eju uz priekšu, bet nav sakarīgas ielas, kas vestu tirgus virzienā. Kad beidzot tāda parādās, tālumā ieraugu gigantisku vistas galvu – to noteikti jāaplūko tuvāk. Vista izrādās centrālais atrakciju parka elements, kas žēli noraugās uz veciem karuseļiem un vagoniņiem. Vispār izskatās, ka parks tomēr darbojas – šeit varētu dabūt īpaši daudz adrenalīna.
Dodos atpakaļ pa lielu ielu un jau atpazīstu vietas, kurām gājām garām vakar. Bet tad, saprotot, ka nedaudz nokavēšu norunāto laiku, mazliet uztraucos un apsamaldos. Visas mazās ieliņas nu izskatās vienādas. Mēģinu orientēties pēc minaretiem, bet arī to te netrūkst. Beidzot, kādas ielas galā, izskatās pēc tirgus galdiņiem, jožu tajā virzienā. Sākumā izkrāmēti vien krāni, ķerras un kurpes, bet lēnām parādās arī tomātu kaudzes – tātad eju pareizajā virzienā. Attopos dzīva krustojuma vidū un saprotu, ka nu gan būtu jāvar saskatīt pazīstamas vietas. Pagriežos pa 180 grādiem un ieraugu, ka stāvu hosteļa priekšā, fū. Ceļabiedri pat nav dusmīgi, izrādās, visiem šeit pietrūcis mazliet laika.
Tālāk braucam slēpņot un atrodam kādu strīpu ar geokešiem. Kalnu ceļš, kā parasti, ir daile – šodien sniegotās virsotnes pienāk pavisam tuvu. Braucot ārā no vidēja izmēra pilsētas, iekļūstam korķī. Mēs stāvam rindā starp govi pikapā un zirgu, kas velk ratus. Satiksmes noteikumi šeit ielās manāmi atšķiras no mums ierastajiem, bet, lai arī visi brauc kā pagadās, šoferi kopumā ir pieklājīgi un otru palaist pa priekšu te ir goda lieta. Tā kā neesam raduši pamanīt visus izbraucējus, pāris reizes gandrīz dabonam sānos atpakaļgaitā braucošus auto.
Citā pilsētā piestājam uz pusdienām – esam visi sasapņojušies par kebabu. Tāds klasiskais variants mums nenāk pretī, bet ko līdzīgu pasūtām un pieēdamies pēc pilnas programmas. Izstaigājam pilsētas centru – sajūsmināti vietējo skatieni pamatā pievēršas Raimonam, kurš apvieno daudz ko neparastu – garu augumu, ūsas un bārdu, blondus matus, salīdzinoši spilgtu apģērbu un vēl cepuri. Mēs uz viņa fona nešķietam tik eksotiskas būtnes. Es nepavisam. Jo tumšmate. Bet kopumā cilvēki šeit nav uzmācīgi un ir ļoti laipni – grib aprunāties, palīdzēt, bet viss notiek normas un pieklājības robežās. Vēl arī ik pa laikam mūs apciemo ubadziņi, tiem gan mēs veltām “nē” vārdu, Ivetas labā sirds gan nespēj paiet garām nevienam, kas kaut ko cenšas darīt, nevis vienkārši prasa. Vakar pie savas artavas tika gan puisēns-bungotājs, gan kāds jauns vīrietis, kas gatavo karameles ābolīšus.
Ap pieciem pēcpusdienā, lietum līstot, iebraucam atpakaļ Albānijā. Uzsākam ceļu pa autostrādi uz valsts galvaspilsētu Tirānu, kas ir mūsu šodienas galamērķis. Tas, ka braucam pa automaģistrāli, netraucē pa to nākt pretim trim govīm.
Šovakar pēc ilgiem laikiem mums atkal būs hosts. Tirāna ir pilsēta, kurā es meklēju naktsmājas un esmu sarunājusi mazliet apšaubāmu jaunieti, jācer, ka viņš norunu uztvers nopietni un varēsim pie viņa palikt. Adresi viņš man nav iedevis, vien telefonu – jāzvana, kad nonāksim noteiktā vietā Tirānā. Kad tuvojamies Tiānai, uzrakstu namatēvam īsziņu un saņemu atbildi, ka nāksies pagaidīt – viņš strādājot līdz desmitiem vakarā.
To nu mēs neesam ar mieru darīt, šaujam iekšā kādā tirdzniecības centrā – paņemam slēpni un pieslēdzamies internetam. Sameklējam hosteli (30 eiro uz 4 deguniem) un ielādējam Garminā OpenStreetMap karti. Līdzšinējā bija redzamas vien pāris šosejas, bet osmā viss sazīmēts pa smuko. Tas mums palīdz atrast šodienas viesnīcu, kas ir pilsētas nomalē. Kad esam klāt, veroties apkārt, Liene konstatē: “Mjā, nekur tālu no tirgus mēs neesam tikuši”. Tāda tirgus “lavočka” izrādās arī supermārkets, uz kuru mums norāda viesnīcas recepcijā, kad vaicājam pēc veikala. Tomēr tajā atrodams viss, kas labam vakaram nepieciešams – bamslis, olīvas, apelsīni, zemenes, melone un kas tik vēl nē. Iepērkamies uz dodamies pavadīt rāmu vakaru viesnīcā. Tirāna pagaidīs rītdienu.
p.s. Ievadā izmantotas Ivetas bildes.
