Belgrada ir fantastiska. Pusotra miljona pilsēta – pilna vitalitātes, vēstures un mūsdienu. Vakara gaismās senais cietoksnis izskatās kā izcelts no pasaku grāmatām. Ielas pilnas cilvēku – gan svētdienas vakarā, gan pirmdienas rītā. Viņi ģērbušies stilīgi, acīs uguntiņa – izskatās pēc tādiem, kas zina, kā dzīvot ar prieku. Ēkas lielākoties atjaunotas, vien rūpīgāk ieskatoties atsevišķu ēku fasādēs joprojām redzamas ložu atstātās pēdas, liecinot par nesenajiem vēstures notikumiem, kas risinājušies šajā reģionā.
Principā Serbija skaitoties Krievijai draudzīga valsts. Vakar restorānā viesmīlis ar mums sarunājas krieviski un pat piedāvājas braukt līdzi uz Krieviju. Kaut kā viņam iet gar ausīm, ka esam vienīgi šīs valodas pārzinātāji. Viņš arī, uzservējis maltīti, apjautājas, vai mums patīkot Putins. Uz to mēs atbildam, ka dodam priekšroku gaļai un alum. Uz pretēju jautājumu viņš neatbild un aiziet šiverēties uz virtuvi.
Un mūsu hosts Gorans atkal jau ir lielisks – viņš sniedz perfektu informāciju par savu atrašanās vietu, sagaidot cienā ar alu un aicina justies kā mājās. Ļauj mums izmazgāt drēbes un pat izžauj tās, kamēr esam pilsētā. Vakarā iemalkojam mazliet vīna un Gorans, tāpat kā viņa draudzene, ir brīnišķīgi sarunu biedri – viņu stāstu krājums un humora izjūta ir apbrīnas vērti.
No rīta atvainojos, ka esam uztaisījuši pie viņa nelielu bardaku un uzaicinu uz Latviju, lai viņš to pašu var izdarīt manā mājā. Viņš apsola nopietni apsvērt šādu iespēju. Uz nepilnu stundu piestājam Belgradas centrā un izšķiramies – katrs aizejam uz savu pusi. Jāatzīst, ka esmu tā pieradusi ceļot viena, ka ļoti priecājos par šādu iespēju. Ceļabiedri ir lieliski, bet brīdis atelpas visiem nāk tikai par labu. Dodos pēc iespējas tālāk no galvenās tūristu ielas un cenšos vismaz uz brīdi ieraudzīt Belgradu no citas puses. Mazliet izdodas, bet, protams, kā parasti ceļojot, pietrūkst laiks. Kādā šķērsielā noķeru priecīgu skatu – daudzus jo daudzus krāsainus lietussargus pakārtus gaisā. Tā es jūtos Belgradā.
Tālāk dodamies uz Mokra Gora, pie kuras atrodas Emira Kustoricas filmu pilsētiņa un stacija, kurā tapusi filma “Life is a miracle”, kas ietilpst manu mīļāko kinodarbu klāstā. Nonākuši galā, sākam vizīti ar tējas-kafijas dzeršanu un kūku ēšanu, jo ārā traki līst. Situācija diži nav mainījusies arī pēc pauzes – ejam apskatīt pilsētiņu pa visu lietu. Noslēgumā noskatāmies fragmentu no filmas “Blue gipsy”. Vēl piestājam stacijā, kurā risinājās būtiski filmas notikumi un laižam Sarajevas virzienā.
Bosnijā-Hercogovinā mūs ielaiž bez liekām ceremonijām. Ceļš vijas caur daudziem tuneļiem, no kuriem iznirstot parādās galvu reibinoši klinšu skati. Piestājam uz brīdi Višgorodā, lai aplūkotu vēsturisku tiltu. Pie reizes tiekam arī pie vietējās naudas, kas noderēs pāris dienas uzturoties šajā valstī.
Pusdesmitos vakarā iebraucam Sarajevā, kas pirmajā brīdī atstāj attīstītas un modernas pilsētas iespaidu – redzamas gan senas celtnes, gan daži debesskrāpji. Ar pirmo piegājienu neizdodas atrast rezervēto naktsmītni – šonakt paliksim apartamentos. Raimons aiziet izpētīt situāciju un sanāk atpakaļ ar labām ziņām – vieta ir atrasta un par spīti tam, ka saimnieki nav saņēmuši mūsu iepriekšējā vakarā veikto rezervāciju, ir gatavi mūs uzņemt. Vien jāuzgaida mirklis, kamēr tiek uzkopts apartaments. Tikmēr mūs ar sarunām izklaidē 11 gadīgs puisis, kuram ir ļoti laba angļu un žestu valoda. Brālim tā arī esot laba, bet vecākiem ne tik ļoti. Istaba drīz ir uzkopta un varam ievākties. Nolemjam šovakar pārmaiņas pēc iztikt bez izēšanās un, ieturējušies ar pāris maizītēm, ejam laicīgi gulēt. Uz savlaicīgu miegu motivē arī internets, kurš stipri vairāk nav nekā ir.
