Beidzot ir iznācis pieķerties “parādam”- gabalam par manu dārgo. Es ļoti bieži prasu pāriem – pastāstiet, kā jūs iepazināties! Man patīk klausīties iepazīšanās stāstus. Iespējams, vēl kādam patīk. Tāpēc pastāstīšu arī mūsējo.
Mums gan tikko iepazīti cilvēki parasti jautā – cik ilgi jūs esat kopā? Kāds no mums parasti pasteidzas atburkšķēt pirmais – pārāk ilgi. Pārāk ilgi ir 11 gadi 1 mēnesis un 19 dienas. Laba humora izjūta, kas man ir tik būtiska, ir viens no faktoriem, kas raksturo Rihardu. Bet, par faktoriem vēlāk. Tagad – kā tas viss sākās.
Pirms 11 gadiem un vēl drusciņ es konstatēju sekojošo – manās mājās, neizprotamu iemeslu dēļ, vietu aizņem vairāki veci datoru monitori un datorkastes (piedodiet par nezinātnisku apzīmējumu). Gribu no tiem lūžņiem tikt vaļā. Bet, vienlaikus, negribu tos vienkārši izmest miskastē, bet gan nogādāt uz kādu vietu, kur tie tiktu utilizēti pēc iespējas dabai draudzīgā veidā. Tā kā tolaik figurēju tādā cilvēku grupā, ko sauc par autolisti, tad izlēmu iesākumā pavaicāt šo jautājumu tur – listes čatā. Tā vietā, lai man kāds nosauktu labu lūžņu savākšanas vietu, divi cilvēki piesakās paši to mantu savākt – Andris vēlas monitorus, bet Rihards – kastes. Nu, brīnišķīgi, brauciet tik pakaļ!
Nākamajā vakarā šie ir klāt. Pirmais ir Andris un atbrīvo mani no monitoriem, otrais ir Rihards. Viņš saka, ka šodien paņemšot divas kastes, bet trešo – kaut kad vēlāk. Sākumā nesarotu, kāpēc tā, bet tad man pielec. “Pag, tu esi bez mašīnas?”, prasu, jo biju automātiski pieņēmusi kā pašsaprotamu faktu – ja reiz cilvēks ir autolistē, tātad viņam ir arī auto. “Nu, jā”, Rihards saka. Iedomājoties, kā ir kratīties sabiedriskajā transportā ar smago un neparocīgo kravu (un vēloties tikt vaļā no visām kastēm), piedāvāju šim darījumu: “Ok, ja ieliesi benzīnu ceļam, aizvedīšu, kurp vajag.” Viņš ir ar mieru un tā mēs no Rīgas centra kratāmies ar visām kastēm uz pašu Rīgas nomali – Berģiem. Kā šodien atceros, ka viņš par šo braucienu man samaksāja veselus 5 latus, kas, protams, bija vairāk kā benzīna izdevumi. Par ko es, protams, nebēdājos, jo attiecīgajā brīdī ar naudu bija pašvaki.
Tā tas viss arī palika, līdz kādai piektdienai, kad šis tai pašā autolistē publiski pažēlojās, ka ir piektdiena, gribas kaut ko pasākt, bet nezinot īsti ko. Es biju ieplānojusi nedēļas nogalē braukt uz Valmieru un Gulbeni, kopā ar grupu A-Eiropa, kurai dīvainā kārtā vienu brīdi biju pamanījusies būt par preses sekretāri. “Nu, ja gribi, vari braukt līdzi”, piedāvāju Rihardam. Vēlāk, iepazīstot Riharda specifisko un radikālo muzikālo gaumi – panki, ska, regejs, folks, kā arī viss “smagais gals” un tamlīdzīgi brīnumi, – joprojām nesaprotu, kāpēc viņš parakstījās. Droši vien lāga nesadzirdēja brauciena pamatmērķi. Tā vai citādi, šajā braucienā “sadziedājāmies” un pēc tam sākām satikties.
Tomēr mūsu “rozā periodam” nebija lemts ilgs mūžs. Kādā no randiņiem mazliet pasēdējām preses bārā uz Valdemāra ielas. Pēc pasēdēšanas gājām pa Valdemāra ielu un, nez kādas mušas kosts, jaunietis izdomāja mani panest uz rokām. Tad, laikam tā muša iekoda vēl stiprāk, un šis izdomāja ar visu kravu mazliet paskriet. Kā gadījies, kā ne, pēkšņi viens no mazajiem bruģakmenīšiem pie Mākslas akadēmijas metās uzbrukumā un nogāza mūs abus gar zemi. Rihardam rezultātā bija pamatīgi nobrāzta roka, bet man šausmīgi sāpēja kāja. 1. slimnīcas rentgenā tika konstatēts potītes kaula plīsums. Nu, ko lai saka: “očnulsja – gips”. Man uzliek ģipsi pa puskāju un palaiž mājās. Protams, sadzīve ir krietni sarežģījusies. Rihards, godīgs cilvēks būdams (un vainīgs juzdamies), sāk mani aprūpēt, līdz nemanot konstatējam, ka patiesībā dzīvojam kopā. Un tā līdz šai baltai dienai. Un, tagad, bērni, vakara pasaciņa ir galā – “tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”.
Mūsu dzīves un sadzīves ritējums lai nu paliek ārpus publiskās telpas, padalīšos vien ar dažiem aspektiem, kāpēc es ar šo cilvēku lepojos. (Secībai nav nozīmes:)).
Tātad, jau iepriekš pieminētā labā humora izjūta. Ir divi cilvēki – Rihards un mana draudzene Diga, kas spēj visparastākajā sarunā saklausīt vārdu spēles, līdzības, un zibenīgi izspert šai sakarā kādu joku. Nu, piemēram, es no rīta paziņoju dārgajam, ka vakarā būšu vēlu, jo mums būs baigi nopietnais mītiņš darbā. “Un pikets Jums jumā gadījumā nebūs?”, atskan komentārs.
Viņš ir sasodīti gudrs! Un ne tikai savā IT sfērā, bet vispār. Viņa smadzenēs iekļūst un arī uzkavējas informācija, sākot no kosmosa uzbūves līdz jaunākajiem pētījumiem gēnu inženierijā. Kā viņš to dabon gatavu, man nav ne jausmas. Muzejus gan ar šo apmeklēt ir tīrā neraža. Kad es, lēnā solī izstaigājusi ekspozīciju zāli, esmu gatava darīt ko interesantāku, Rihards ir ticis labi, ja līdz trešdaļai. Jo, atšķirībā no manis, viņš izlasa teju visas mazās zīmītes, kas pielikta pie eksponātiem. Un, kas vēl trakāk – viņš arī atceras, kas tur rakstīts. Es izlasu labi ja desmito daļu un nākamajā dienā esmu laimīgi aizmirsusi to pašu.
Viņš māk izdarīt ļoti daudzas praktiskas lietas. Un, arī izdara, tikai jābūt ļoti pacietīgai (no sērijas – ja vīrietis ir pateicis, ka kaut ko izdarīs – tātad izdarīs; nevajag viņam to ik pēc pusgada atgādināt). Piemēram, viņš var mierīgi ievilkt visos mājas stūros elektrību, pret ko man ir ļoti liela pietāte (nu, pret elektrību, protams).
Viņš ir līdz riebumam godīgs. Un principiāls. Citreiz (ok, bieži) tas spēj mani novest līdz baltajām pelītēm, bet kopumā šī īpašība ir cieņas un apbrīnas vērta.
Un, tā kā mani vienmēr nomoka banālā tēma – kā padarīt pasauli labāku – tad sākotnēji domāju, kāpēc mēs nevarētu kopā vest staidzināt patversmes suņus vai darīt kaut ko tamlīdzīgu, līdz man pieleca, ka patiesībā, viņš, būdams absolūts “open source” entuziasts un savas jomas speciālists, sabiedrībai dara daudz vairāk laba nekā lielākā daļa cilvēku (es tai skaitā), tikai dara to, liekot lietā savas specifiskās, profesionālās zināšanas. Kaut vai, piemēram, attīstot OpenStreetMap projektu (kas ir atsevišķs stāsts).
Un, iespējams, visapbrīnojamākā īpašība. Viņš nerunā, viņš izdara. Un tad pastāsta (ja pastāsta). Labākais piemērs tam ir sekojošs. Viņš bija salīdzinoši nesen uzsācis strādāt jaunā darbā (ar kuru es, starp citu, lepojos tā, it kā pati tur strādātu). Tipiskākais “Latvija var!” piemērs. Programma, ko džeki no Latvijas ir izdomājuši, ir viena no vadošajām savā nozarē pasaulē, ko izmanto ļoti daudzas, starptautiski nozīmīgas kompānijas. Pērn viņi atvēra filiāli Japānā un saņēma gada eksporta balvu. Ok, bet ne par to šoreiz stāsts. Man tā kā šķita, ka viņš datoru pēdējā laikā neizlaiž no rokām, bet tā kā tas notiek visai bieži, neko aizdomīgu šajā nodarbē nesaskatīju. Kādu vakaru pēc darba šis prasa – vai mēs varot iebraukt pastā. Kāpēc ne. Rihards iznāk no pasta ar palielu kartona kasti rokās. Es turpinu stūrēt, viņš izpako kastes saturu. Un piebiksta, lai apskatos. Mazliet novērsusies no ceļa, ieraugu grāmatu, ko rotā viņu kompānijas nosaukums – Zabbix. “O, par jūsu programmu ir grāmata”, esmu sajūsmā. Līdz brīdim, kad pamanu autoru. Uz grāmatas rakstīts dārgā vārds, uzvārds. Tad es esmu vienkārši autā. Viņš pa kluso ir uzrakstījis IT specifisku, biezu grāmatu, un vēl angliski. Man šķiet, ka es ar šo veikumu lepojos vairāk kā viņš pats.
Tāds, lūk, ir mans draugs. Nenopietns cilvēks ar nopietniem darbiem.
ega
:)))) es dziļi dzīvelīgi iztēlojos visu sātstu… Rīgas centrs, blakus foto studija Nr.1, Berģi, Preses bārs (nu jau slēgts ;/) Akadēmija…. 😀
Daudz laimes! Visādā ziņā.
Elīna Pumpure
Katrai sievietei un katram vīrietim laiku pa laikam vajadzētu uzcept šādu tematisko rakstu – par to, kāpēc ar viņu lepojies, mīli, esi kopā…. Un tad nolasīt to skaļi otram! Tā drusku varētu nogriezt ģimenes psihoterapeitu budžetu. 😛
Osis
Paldies par šo brīnišķīgo stāstu!
Solvita Mētra
Ričards ir maģisks. Kad viesojāties “Sunīšos”, viņš “sakontaktējās” ar kaķi Pūķi. Un plūstoši ķērās pie lietas – palūdza
šķēres un sāka izgriezt savēlušos bumbuļus. Pasaules frizieris. Un nogrieza arī dažas ūsas. Par to vēl ilgi ķiķinājām. Un tad vēl tās planētas Mazajam Princim – saveļ aplī panorāmas foto. Kad painteresējos, kā to dabūt gatavu, nāk ārā stāsti, tik zibenīgi aizrautīgi, man tehniski nesaprotami, bet tas nav svarīgi. Ir stāsti. Un planētas. Un vēl tā filmēšana – vinš taču filmē visu ko. Pajautāju, ko viš tur dara, kam. Un atkal stāsti. Top karte. Pasaules kartogrāfs. (Viņš varētu arī bērniem vadīt jogas nodarbības, kas manā skatījumā ir augstākā pilotāža.)