Ceļš – mūsu mājas (5 diena: Puente De Reina – Estrella)

Stāsti

Kad no rīta pamostos, konstatēju, ka brīnumainā kārtā vakar tomēr biju iemigusi. Pārāk izgulējusies gan nejūtos, bet jāslienas vien augšā. Apēdam brokastīs vakardienas vakariņu pārpalikumus, Šons man vēl piešķir ceļam pāris vārītas olas un ābolu.

Sāku soļot un uz Puenta De Reina slavenā tilta mani palūdz viņu nofotografēt kāds vīrs gados. Viņam ir identisks fotoaparāts kā man. Brīdi parunājam par fotoaparātiem un tad šķiramies. Uz atvadām vīrs man saka: “It’s a beautiful day!”. Es viņu papildinu, sakot: “Another beautiful day!” un viņš smiedamies piekrīt.

Esmu atkal izgājusi pēdējā, bet esmu pārliecināta, ka gan jau kaut kur satikšu pārējos ļautiņus. Šonu satieku vēl pilsētā, pirmajā bārā, dzerot kafiju un kūpinot cigareti. Austrieti Manuelu sastopu pēc pāris kilometriem, kopā ar vācu ceļabiedru atpūšoties ceļmalā un sapņaini raugoties krāšņajā ainavā.
“Zini, ko”, Manuels saka. “Es sapratu, ka Ceļš tagad ir manas mājas un jūs – jūs visi esat mana ģimene.”
“Labi, bračka, redzamies vēlāk.”
“Līdz vakaram, mās!”

Pēc gabaliņa panāku arī kungu, ko fotografēju un sākam sarunāties.
“Esmu Džons, no Adelaidas Austrālijā. No kurienes tu esi?”
“No Latvijas.” Jau sāku skaidrot, kur atrodas Latvija, kad Džons mani pārtrauc.
“Es zinu, kur ir Latvija. Savulaik strādāju kopā ar kādu vīru, viņš bija no Latvijas. Viņa vārds bija Gints. Vai Gints ir latviešu vārds?”
Apliecinu, ka ir un gana populārs. Tad Džons īsumā atstāsta Ginta dzīvesstāstu – kā viņu pēc karošanas vācu pusē noķēruši krievi, tad šis izlēcis no diviem vilcieniem un izbēdzis, tad viņu pārtvēruši amerikāņi un Gints nonācis Amerikā, tad pārbraucis uz Austrāliju.
“Par ko tu strādāji?”, prasu Džonam.
“Par juristu. 15 gadus. Un ienīdu to visas sirds.”
“Kāpēc strādāji 15 gadus, ja ienīdi savu darbu?”
“Tāpēc, ka biju muļķis! Baidījos, ka palikšu bez naudas, ja pametīšu šo darbu. Nu jau vairākus gadus ar to nenodarbojos un zini, kas? Nekas – viss ir lieliski, nauda pietiek.”

Aizrunājamies par ceļa sākumu un saku, ka man mīļākais bija posms, kad gājām pa sniegu.
“Zini, kad es pirmdien uzkāpu kalnos, pirmo reizi dzīvē ieraudzīju sniegu. Es piegāju pie pirmās sniega kaudzes, paņēmu sniegu rokās un zini, ko es nodomāju?”
“Nu, nu?”
“Tas ir baigi auksts!”, saka Džons un laiž vaļā lielo smējienu.
Džonam ir 63 gadi, bet, ejot ceļu, paliks 64. Draugi brīdinājuši, lai viņš nedabon ceļā sirdstrieku (nebūs pirmais gadījums), bet viņš smejas – kā būs, tā būs. Šis nav slikts pēdējais ceļš.

Džonam ir 29 dienas, lai noietu Ceļu un, par spīti cienījamajam vecumam, viņš pamazām attālinās. Nosoļoju vēl kādu stundiņu un, iegriežoties pirmajā pitstopā, redzu tur stāvam… Hilariju! Beidzot! Abas priecīgi apkampjamies. Viņa vakar palikusi vienu ciematu ātrāk, bet šorīt izgājusi jau pirms septiņiem, tāpēc tikusi man priekšā. Mirkli papļāpājam un Hilarija turpina ceļu, es nosēžos pavēdināt kājas.

Hilariju, Šonu, Annu un citus censoņus satieku arī nākamajā krodziņā, kur visi stumj vēderā kartupeļu omleti un malko alu. Es jūtos paēdusi vēl no brokastīm un, mikli patērzējusi, turpinu ceļu. Tomēr pēc laiciņa šie mani apdzen un sarunājam tikties šodienas galamērķī – Estreljā. Šovakar būs Šona kārta gatavot, viņš piesolījis buritos.

Šodien ceļš ilgu laiku iet gar šoseju. Tomēr vietām aizvijas arī klusākās vietās. Vienā tādā – čalojošas upes krastā, ziedošu puķīšu pļavā, piesaulītē piesēduši mani vakardienas galda biedri – vācu uzdzīvotāji. Viens no viņiem pūš stabulīti, un visi kopā izskatās pēc jēriem. Ceļš tiešām dara ar cilvēkiem brīnumus!

Pēdējie kilometri atkal ir tīrās mokas. Kājas sāp visās vietās un veidos. Pēdējā ceļa zīme, ka līdz Estreljai ir 2, 4 km, pilnīgi noteikti melo. “Tas ir mundra gara uzturēšanai”, nosaka garāmejošais kanādiešu pāris, kad žēlojos viņiem par šo faktu. Tomēr beidzot pilsēta ir klāt un ieveļos municipālajā refugio, kur var nakšņot par 6 eiro.

Mani priecīgi sveicina brāļi, Franks un vēl citi ceļā iepazītie ļaudis. Bet Šonu, Hilariju un Annu nekur nemana. Nospriežu, ka būs aizgājuši līdz bodei vai apskatīt pilsētu, un ķeros pie vakara rituāliem – dušas, veļas mazgāšanas un tamlīdzīgiem darbiem. Tad uztaisu tēju, nodzenu badu ar pāris siermaizēm, un rakstu. Šie kā nav, tā nav. Man sāk rasties pamatotas aizdomas, ka viņi palikuši citā refugio. Un, ka es, visticamāk, palikšu bez vakariņām. Liela bēda nav, jo pēc siermaizēm pārāk ēst negribas.

Tad nu nolemju neiespringt par ēšanu un koncentrējos uz rakstīšanu – gribu beidzot nonākt situācijā, kad rakstu par tikko pieredzēto dienu, nevis cenšos atcerēties, kas noticis pirms dienas vai divām. Man pretī apsēžas abi austrāļu kungi un cītīgi fiksē savus Ceļa pierakstus – kāpumus un kritumus, gaisa temperatūras izmaiņas, iziešanas un ierašanās laikus. Redzēdams, ka mokos ar kājas sāpēm, viens no austrāļiem – Stīvs apsēžas man blakus un saka, lai parādu kāju. Otrs austrālis Gerijs saka, lai es uzticos Stīvam, jo viņa sieva esot fizioterapeite. Sieva ir labi izglītojusi vīru, jo viņš uzmanīgi un prasmīgi izmasē manus sāpošos muskuļus. Tā kā sava laikā esmu mazliet apguvusi masāžas prasmes, redzu, ka Stīvs zina, ko dara. Tiešām kļūst labāk!

Pateicos un turpinu rakstīšanu. Cilvēki te atnāk, te aiziet, daži gatavo vakariņas. Ar mazu skaudību noskatos uz kādu kompāniju, kas gatavo pastu ar malto gaļu un domāju par Šona buritos, kurus tā arī nenogaršošu. Nu nekas. Ja ļoti sagribēsies ēst, pēc rakstīšanas aiziešu uz veikalu. Tad, notiek kārtējais mazais brīnums un jaukā kompānija paziņo, ka ir pagatavojuši pārāk daudz – vai es nevēloties pastu. Netēloju pārspīlētu pieklājību un saku, ka, lai arī biju plānojusi šovakar neēst, no šāda piedāvājuma nevaru atteikties. Re, kā – tieku pie vakariņām un par baltu velti! Ceļa sākumā man šķita, ka ar 20 eiro dienā būs švaka iztikšana, tagad sāk šķist, ka var mierīgi iztikt arī ar mazāku summu. Bet, dzīvosim – redzēsim, vēl jau tikai 5-tā diena.
Neticami – esmu beidzot nonākusi situācijā, kad rakstu par šībrīža momentu. Lieliski! Salikšu visu netos un ar mierīgu sirdsapziņu došos gulēt. Jāpaspēj iemigt pirms krācējiem!

6 nakšņošana
Kopā: 6
Bilance: + 16,60

2 komentāru

  • Hello!
    I like your pictures and would like to be able to understand your words but I can´t. Hope you have a nice trip to Santiago de Compostela. I am willing to do my journey very soon.
    Love your photos.
    Good bye.

    María Lucía (Colombia)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.