Ierašanās Santjago ceļa sākumpunktā – Sanžanpjedeporā.

No rīta Šajs man palīdz noskaidrot transporta jautājumus. Lai arī internetā minēts, ka tagad esot ieviests autobuss pa tiešo no Pamplonas uz Sanžanpjedeporu, Šajs izsaka skaļi šaubas, kas ir prātā arī man – ka šis pasākums notiek tikai sezonas karstumā. Zvans autoostai apstiprina bažas. Attiecīgi man sākumā jābrauc ar autobusu uz Roncesvaljes, pēc tam jāmeklē kolektīvais piligrimu taksis uz Sanžanpjedeporu. Autobuss atiet četros pēcpusdienā, es līdz diviem uzturos Šaja dzīvoklī – rakstu, atpūšos un krāmēju somu. Lielo mugursomu atstāšu šeit, ceļā došos ar mazo, Fēliksa aizdoto somu. Mani visvairāk uztrauc pirmā diena – kā tikšu pāri kalnu pārejai, tāpēc gribu soļot ar maksimāli mazu kravu.

Pulksten divos dodos uz centru, mazliet uzmetu aci Pamplonai, tad dodos realizēt senu ieceri. Jau krietnu laiku esmu visiem apnikusi ar savu vāvuļošanu, ka kādreiz nodzīšu matus uz nullīti. Nu, manuprāt, Santjago ceļa iesākums ir gaužām piemērots brīdis šādai darbībai. Tagad vai nekad!

Atrodu vienīgo frizētavu, kas ir vaļā un prasu, cik maksā tikt vaļā no matiem. 19 eiro. Dārgi. Un, cik ilgu laiku tas aizņems, drošības pēc pārjautāju, jo negribu turpināt transportu nokavēšanas tradīciju. Minūtes 15. Nošķendējos, ka par 15 minūšu darbu viņi grib tādu naudu, bet neko darīt. Un atlikt šo lietu negribu, baidos, ka pārdomāšu :).

Meitene nosēdina mani krēslā un drošības pēc aizskrien pakonsultēties ar googli un tad atnāk pie manis ar lapiņu “Shave?”. Jā, jā, es smaidu. Viņa spāniski nomurmina, ka negrib situāciju, ka vēlāk izrādīsies, ka patiesībā esmu lūgusi mazliet aplīdzināt matu galus. Pirms ķerties pie darba, friziere prasa, vai es gribu iemūžināt šo lietu video, saku, ka, protams. Ak, tāpēc bija tik dārgi jāmaksā – cenā iekļauti arī video pakalpojumi, nosmejos un iedodu citai frizierei fotoaparātu. Šo procesu nāk noskatīties arī pārējie brīvie frizētavas darbinieki – katru dienu šitādas dullās pie šiem vis nenāk. Sākumā friziere tiek galā ar lielo matu vairumu un man uz galvas ir kāds centimetrs matu. Muy guapa. Ļoti smuka. Saka friziere, bet es neļaujos musināšanai un saku, lai tik paveic darbu līdz galam – tā lai pakausis spīd un laistās. Viņa nopūšas, bet paklausīgi aiziet pēc skuvekļa un putām un paveic darbu līdz galam. Otra friziere man velta kādu apzīmējumu spāniski, ko nesaprotu. Dulla, loca, es viņai saku. Šī aizskrien līdz googlei, un atnāk atpakaļ ar lapiņu, uz kuras rakstīts “Brave”. Viņa bijīgi pieskaras veikumam un ķiķina, ka pakausis tagad esot maigs kā seja. Droši vien viņiem nav izteiciena par maza bērna dibenu. Tad abas frizieres ņemas stāstīt par krēmiem un eļļām un kopšanu. Es tik paklausīgi māju ar galvu, labi zinot, ka neko no tā nedarīšu. Pateikusies, atvados no frizieres un līdzjutējiem un dodos ielās.

Sajūta jokaina. Vējš nekad nav pieskāries galvai tik tieši, vismaz, cik spēju sevi atcerēties. Līdz autobusam palikušas 25 minūtes – tieši tik laika, lai iemūžinātu jauno frizūru. Nolūkoju parciņā divus nesteidzīgus vīrus un vaicāju vienam no viņiem, vai viņš nevēlētos uz brīdi pārtapt par fotogrāfu. To viņš ir ar mieru darīt un saknipsē mani visā krāšņumā.

Tad rāpjos autobusā un, gremodama spāņu zemenes, dudinu uz Roncesvaljes. Apkārt ir skaisti. Debesīs redzamas piecu lidmašīnu atstātas švīkas, kas aiziet tādā kā vēdeklītī – manās acīs, protams, tas ir Santjago ceļa – gliemežvāka simbols. Ieraugu ērgli debesīs planējam un atceros vācu komiķi, kurš dikti priecājās Santjago ceļa sākumā ieraudzīt piecus ērgļus. Pēc brīža ieraugu vēl vienu, tad vēl vienu. Nosmejos pie sevis, ka es ar būšu redzējusi – tikai atsevišķi. Un tad.. izbraucam klajākā vietā un tur debesīs riņķo ērgļu bars, tad vēl viens bars. Nezinu, cik viņi bija patiesībā, pie 20 man sāka jukt.

Roncesvaljes pilsētiņā stāv tikai viens taksometrs – busiņš. Mēs esam tieši tik daudz, lai visi satilptu tajā. Pie busiņa mani uzrunā kāda meitene un mēs kopā iesēžamies aizmugurējā sēdeklī un visu ceļu neaizveram mutes. Hilarija ir no Savienotajām valstīm, Sietlas, abas esam viena izlaiduma gada. Hilarija izskatās pēc mazliet samazinātas Džūlijas Robertsas un ir dzīvesprieka, aizrautības un sirsnības iemiesojums.

Kad nonākam galā un tiekam ārā no busiņa, attopamies sekojam diviem vīriešiem, kas labi runā spāniski. Viņi ir brāļi, arī no Savienotajām Valstīm – Sems ir no Ziemeļkarolīnas, bet Eds no Teksasas. Kopā nonākam līdz vietai, kur mums noprasa visus datus, piereģistrē un izsniedz svētceļnieku pasi. Bez tās nevar dabūt naktsmītni valsts auberģēs jeb refugio. Katrā naktsmītnē pasē tiek iespiests zīmogs kā apliecinājums faktam, ka tu tur esi bijis. Pēdējos 100 km, lai būtu pilna pārliecība, ka tu tiešām esi gājis kājam un attiecīgi varētu saņemt oficiālu papīru par Santjago ceļa noiešanu, jāreģistrējas pat divas reizes dienā. Pasu izsniedzējs ar mums koķetē franciski un angliski, mēs tik smejam un esam pilnīgā sajūsmā par visu apkārt notiekošo – feino vīreli, satiktajiem ceļabiedriem, senatnīgo Sanžanpjedeporu un kaut kā jauna sākuma.

Prasām, lai mums iesaka nakšņošanas vietu, kur varam palikt visi četri, un tiekam nosūtīti uz kādu auberģi. Tajā mūs sagaida tipisks francūzis Ēriks.
– “Tā, sākumā nolieciet somas un apsēdieties!”, nokomandē Ēriks.
Mēs bez ierunām paklausām.
– “Vai visi esat Ceļā pirmo reizi?”
Pamājam ar galvu un izskatāmies pēc jauniesaucamajiem vai pirmā kursa studentiem 1. septembrī. Tad Ēriks, kurš pats veicis šo ceļu (viņš lepni rāda uz sertifikātu pie sienas), mums sniedz piecpadsmit minūšu lekciju par Ceļu. Viņš aicina nesoļot ar kādu kopā, ja tas kļūst apgrūtinoši, bet bez ierunām iet tālāk. Jo šis ir jūsu un tikai jūsu ceļš. Personiskais. Viņš stāsta, ka, lai arī kādas grāmatas mēs būtu lasījuši par Ceļu un kādas filmas redzējuši, šis būs mūsu ceļš ar savu, individuālo pieredzi. Pašlaik ir sajūta, ka viss, kas noticis līdz šim, ir vēl labāk kā grāmatās aprakstītais.

Tad viņš pievēršas mūsu inventāram. Mana mazā soma saņem uzslavu, Hilarijas – apmierinošu vērtējumu, bet Eda soma tiek nokritizēta kā pārāk liela.
– “Everything is big in Texas”, Eds atbild ar frāzi no klasikas.

Tad mums tiek izrādīta virtuve un tiekam pie savām guļvietām. Vēl ir gaišs un izmantojam pāris stundas, lai pastaigātos pa vakara saules pielieto Sanžanpjedeporu. Tad dodamies atpakaļ uz auberģi vakariņot. Paēdam sātīgi, paklausāmies kā ģitāras tautasdziesmas uzspēlē trīs svētceļnieki no Grieķijas. Tā kā ceļš vēl nav sācies, malkoju sarkanvīnu, no kura domās atvados uz 40 dienām. Brīnišķīgs, brīnišķīgs vakars.

– “Ziniet, ko. Es nevaru iedomāties labāku sākumu – šo pilsētu, naktsmītni, vakariņas un jūs visus”, saka Sems, drusku aizkustināts. Es viņam no sirds piekrītu.