Pieceļos kā paredzēts – 6:30, nomazgājos, krāmēju somu un drīz būšu gatava doties, kad Fēlikss sauc no virtuves puses: “Autobusā neviens tev ēst nedos, nāc brokastīs”. Virtuvē ir uzklāts galds, ar svaigi spiestu apelsīnu sulu, tēju un manām mīļajām tostermaizēm ar apelsīnu ievārījumu. Bet, tā kā ievārījums ir pašgatavots, šoreiz pat man garšo. Paēduši ejam lejā, kāpjam uz skūtera un braucam uz staciju. Iekļūstam vienā otrā korķī, kā jau darbdienas rītā. Es smejoties saku Fēliksam, ka jūtos kā Indonēzijā. Autobusa atiešanas laiks tuvojas, bet stacija nē. Fēlikss, kā uzminēdams, ko domāju, saka, ka, mieriņš, mēs esam Spānijā. Šeit neviens autobuss neatiet laikā. Es saku Fēliksam, ja viņam nebūs taisnība, mēs dzīsimies ar moci pakaļ autobusam, kamēr to panāksim.
Beidzot ienesamies stacijā un ejam pie biļešu lodziņa vaicāt, kurš no autobusiem iet uz Pamplonu. Sieviete lodziņā ar mierpilnu sejas izteiksi pagriežas uz aizmuguri, paskatās uz sienas pulksteni, kurš rāda divas minūtes pāri pusastoņiem un nosvērti paziņo, ka autobuss ir aizgājis. Fēlikss jautā, kur ir nākamā autobusa pietura. Man neko neizsaka sievietes atbilde, bet spriežot pēc tā, ko saka Fēlikss – tālu. Un saka viņš “Joder”. “Mierda”, es drošības pēc viņam piekrītu.
Nākamā pietura ir pēc 300 kilometriem. Neko, nopērku biļeti uz autobusu, kas atiet trijos dienā. Fēlikss par katru cenu grib maksāt, bet to es viņam neļauju gan. Fēlikss ir šausmīgi nelaimīgs un jūtas vainīgs. Man, savukārt, nāk smiekli. Pastāstu Fēliksam, ka tā kā manā kontā ir garām palaists lidojums uz Austrāliju, tad šis pasākums ir tīrie zemesrieksti. Viņš, savukārt, saka, ka manas vēlēšanās viņam būšot likums. Tā kā nevaru izšķirties starp jahtu un villu okeāna krastā, paziņoju, ka vēlos lielu kafiju.
Es ķircinu Fēliksu, ka viņš patiesībā ir izmainījis visu manu ceļojuma gaitu. Jau 5 minūtes bieži vien to izdara, bet tagad būšu veselas dienas attālumā no sākotnējā laika plāna. Tas nozīmē – nonākšu vietās citā laikā, satikšu citus cilvēkus. Aizraujoši!
Fēlikss saka, ka katrā situācijā jāmeklē gaišās puses un prasa vai es esot pabijusi Tibidabo kalnā. Tā kā tādu zvēru dzirdu pirmo reizi, saku, ka nē. Tad viņš mani turp aizvedīšot ar moci. Nu, lieliski. Sākumā aizbraucam “mājās”, nolieku lielo somu, tieku pie savas americano kafijas. Tad atkal kāpjam lejā. Aizejam līdz motorollerim, paņemam ķiveres. Es jau taisot sēsties uz rollera, bet Fēlikss dodas citā virzienā. “Ejam, šitas ir skūteris, tas nav mocis”.
Ok, ejam iekšā netālā pazemes autostāvvietā. Fēlikss apstājas pie bezgala glauna agregāta – Harley Davidson. Kad dampis tiek pielaists, man šķiet, ka stāvvietas apmetums mazliet nobirst. Lecam zirgā un dodamies ārā no stāvvietas. Pie izbraukšanas barjeras nelielā reklāmas monitorā vizuļo uzraksts – Nada es impossible. Nekas nav neiespējams.
Tā kaut kā es jūtos, kad pārsniedzot visus trokšņa un ātruma limitus, lidojam pa Barselonas ielām. Tad pa serpentīnu uzrāpjamies Tibidabo kalnā. Protams, mazliet smieklīgs ir fakts, ka vakar visu rītu skatījos uz šo kalnu un gribēju tur nonākt. Lūdzu!
Tur ir baznīca ar Jēzu uz jumta, kas skatās uz pilsētu no augšas. Mēs arī. Es gribu nobildēt Fēliksu uz pilsētas fona. “Pagaidi, pagaidi. Uzlikšu hipstera brilles”, viņš saka. Tad ievelk vēderiņu, piepūš krūtis un izgrūž caur zobiem: “Bildē ātri, es ilgi šitā nenostāvēšu.”
Sabildējušies braucam lejup un dodamies uz citu kalnu, pilsētas otrā malā. Tad pošamies “māju” virzienā, jo tuvojas laiks, kad ieradīsies vēl viena koučsērfere no Amerikas. Tomēr viņa vēl nav klāt un mēs dodamies iedzert kafiju. Tur es skaidrā spāņu valodā pasūtu nepieciešamo kafijas veidu, izmēru, bageti ar šķiņķi un kruasānu (Havis un Rauls ar mani lepotos). Kad apsēžamies un gaidām pasūtījumu, Fēliks pašķielē manā virzienā un saka: “Tu taču lieliski runā spāniski.” Atzīstu viņam, ka spāniski orientējos tikai divās tēmās: kulinārijā un lamuvārdos. Kad šo pašu teicu Elīnai, viņa atzina, ka pašu galveno, lai izdzīvotu Spānijā, esmu apguvusi.
Tad satiekam dāmu no Amerikas un viņi ar Fēliksu aizdodas pabraukāt pa pilsētu ar velosipēdiem, man vēl pāris stundas jāpagaida līdz autobusam. Pirms brīža, pārrunāt dažus jautājumus ar tēvu ieradās jaunākais Fēliksa dēls Santjago, kuram ir laiks mazliet ar mani papļāpāt. Mēs spriežam par biznesu un pasaules kārtību. Arī Santjago pirms kāda laika pametis darbu un tagad meklē ceļu. (Starp citu, viņš atzina, ka tēvs nekad nekavē, šī esot viņam pirmā reize dzīvē. Parasti viņš pat pie sporta kluba ierodoties pirms tā atvēršanas). Tad nu sarunā par biznesu Santjago kā piemēru piesauc kādu no zīmoliem. Es smejoties saku, ka tieši vakar kā reizi satiku cilvēku no šīs kompānijas. Kā šo sauc? Antuāns, atbildu. Uzvārdu nezinu, bet parādu fotogrāfiju. Kā tad, tas pats. Abi kopā pirms laiciņa trīs dienas braukājuši riņķī un filmējuši videomateriālu kompānijas vajadzībām. Milzu pasaule, kā parasti. Santjago arī stāsta par dzīves prioritātēm. Viņš esot prioritizējis savu draudzeni, ar kuru kopā ir kādus piecus gadus. “Ar pārtraukumu”, viņš atzīst. “Bet, kad sapratu, cik ļoti viņu mīlu, aizbraucu uz Ņujorku, spēlēju uz ģitāras romantiskas dziesmas, līdz, kā lai to angliski pasaka, – atkal iekaroju viņas sirdi.” Āāāoooh.
Santjago dodas savās gaitās un pēc brīža arī es sāku iet autobusa virzienā. Tur nonāku laikus un bez starpgadījumiem nokļūstu Pamplonā. Ir jau pavēls, pēc 9 vakarā, tāpēc taisnā ceļā dodos pie sava namatēva Šaja. Viņš ir piekritis mani uzņemt, bet atvainojas, ka nevarēs man veltīt daudz laika, jo esmu uzradusies ļoti saspringtā periodā. Tomēr, kad ierodos, dzeram tēju un tērzējam kādu stundu. Šajs tikko sarakstījis grāmatu par apzinātību. Aizņemos palasīt pirms miega un, ja rīt nebūtu gara diena priekšā, tā arī neaizietu gulēt. Šī grāmata arī ir viens no Šaja aizņemtības iemesliem – līdz pirmdienai tā jānodod uz druku un jāiesniedz tēzes par to. Tomēr liekos uz auss un izguļos pēc pilnas programmas.
