Delfīnu dejas un brauciens naktī

Cipari: 468 000 IDR (26, 31 Ls)
42 – proviants
276 – transports
150 – nakšņošana

Dīvāns:

IMG_3358Lai nokļūtu Lombok salā, sākumā jābrauc pāris stundas ar autobusu, pēc tam jau stundas piecas ar prāmi. Atkal sēžos uz Rivfala moča ar koferi, viņš mani aizvedīs līdz autoostai. Mirkli pirms autoostas Rivfals saka, lai es pagaidu ielas malā, viņš aizbrauks un izzondēs situāciju. Kamēr Rivfals ir prom, man nākas atkauties no taksistiem, kuri, redzot ārzemnieci ar koferi, nespēj noticēt, ka viņu pakalpojumi nav nepieciešami.

Pēc minūtēm desmit Rivfals ir atpakaļ un saka, ka atradis manu autobusu, brauciens maksāšot 40 000 rūpijas (ap 2 latiem). Ļoti labi. Kad tuvojamies autoostas teritorijai, jau pa gabalu, ieraudzīdami mani, mūs ar saucieniem un svilpieniem cenšas pārtvert “šoferu” pūlis. Rivfals ātrumā panesas visiem garām un noliek mani maza, brūna mikriņa priekšā. “Šis ir tavs autobuss. Tagad tu saproti, kāpēc es gribēju viens visu noskaidrot”, Rivfals nopūšas. Viņš ir viens no retajiem indonēziešiem, kas saprot, kā šeit jūtas tūrists. Esmu viņam ļoti pateicīga – gan par šo gājienu, gan par lielisko izvizināšanu pa Bali.

Mans lieliskais ceļabiedrs pazūd ap stūri un es sēžu piepīpētā mikriņā, gaidot, kad tas sāks kustēt. Pēc minūtēm divdesmit tas beidzot notiek un kratāmies uz Padang Bai ostu. “Esam klāt”, paziņo šoferis un es ar visu koferi izveļos ārā. Pirmais pārbaudījums ir atgūt no šofera naudas atlikumu – 10 000 rūpijas, jo iedevu viņam 50 000. Pēc trešās prasīšanas reizes, viņš negribīgi izdod man desmitnieku.

Nākamais solis – atrast prāmi. Prasu, no kurienes iet prāmis uz Lombok, un tieku iestumta mazā telpiņā, kurā man tiek iegrūsta cenu lapa – pa 200 000 – 300 000 rūpijām aizvedīšot mani uz Sengiggi vai Gili salām. Saku, gribu uz Lembar ostu un nekur citur. Tur neesot, ko redzēt. Vienalga gribu. Lai arī šoferis pilnu muti apgalvo, ka šī esot publiskā osta, pēc manas nepiekāpīgās vaicāšanas, kāds beidzot parāda ar roku īstās ostas virzienā.

Tur viss ir pavisam zolīdi – tieku pie biļetes par 36 000 rūpijām (ap 2,30 latiem) un kāpju uz prāmja. Līdz atiešanai vēl ir laiciņš, nopērku nūdeļu zupiņu un ieturu branču. Lēnām kuģis pildās ar vietējiem ļautiņiem, bez manis uz kuģa ir vēl kādi pieci tūristi. Man nav ne jausmas, kur es došos tālāk no ostas un kādā veidā. Bet lietas parasti atrisinās.

Sēžu un lasu ceļvedi par Lombok salu un nospriežu, ka visvairāk vēlos nokļūt pie Rinjani kalna, bildēs kārdinoši spoguļojas zils vulkāna ezers. Kad mans blakussēdētājs, redzēdams, ka pētu karti, vaicā – kurp vēlos nokļūt, atbilde ir gatava – uz Rinjani. Tad man esot jābrauc uz Senaru pilsētu, no turienes varot kāpt kalnā. Viņam esot tur draugs. Pirms dažām dienām būtu priecājusies par šādu paziņojumu, tagad mani draugu būšana dara piesardzīgu. Aprunājos ar “draugu” pa telefonu, bet neko sakarīgu nevar saprast – viņš nav ar mieru pa telefonu apspriest cenas, esot viss jāizrunā uz vietas. Nē, nu labi, aizbrauks un izrunās, “nē” var vienmēr pateikt.

“Kā es nokļūšot Senaru?”, atkal prasa mans blakussēdētājs. “Vēl nezinu”, godīgi atzīstos. Tad nu šis paziņo, ka turp braukšot ar moci, es varot braukt ar viņu. Hmm. Nu, kāpēc ne. Par to, ka mocis spēj vest mani ar visu koferi, tagad vairs nebrīnos.

Jautājums par tālāko soli ir atrisināts, nu varu pilnībā atslābināties un ļauties ceļam. Man patīk kuģi. Pat, ja tas ir piedrazots prāmis, kā šis. Veros tālēs zilajās, klausos savu pleijeri un pēkšņi jūtu dīvainu rosību. Cilvēki sastājas pie kuģa malas un uz kaut ko rāda. Es arī pieslejos kājās un pieeju pie borta. Visapkārt prāmim, cik vien tālu redzams, draiskuļojas delfīni. Esam tieši bara vidū, viņi te ir simtiem. Kā labi trenēti priekšnesuma varoņi, delfīni izpilda solo lēcienus, kā arī sinhronos – lecot pa diviem, trim blakus. Pat nopietni indonēziešu onkas priecājas kā bērni, rāda ar pirkstiem jūrā un smejas. Mans dienas moments, viennozīmīgi.

Pēc piecu stundu “burāšanas”, pietauvojamies Lembar ostā. Te tiešām nav ko redzēt. Līkumoju ar savu jauno pavadoni cauri pūlim, līdz nonākam vietā, kur mūs sagaida divi vīri gados ar motorolleriem. Šie abi sasēžas uz viena, mēs ar jaunēkli un koferi uz otra, un – laižam prom. Vakara saule apspīd spilgti zaļus rīsu laukus, ceļmalās ļaudis sakrāmējuši un tirgo milzu rambutānu piramīdas. Turu koferi un domāju. Traucos pa nezināmu ceļu, bez ķiveres, aiz indonēzieša, kurš teju nerunā angliski un kura vārdu es nezinu. Un jūtos ļoti apmierināta ar situāciju. Indonēzijā ir tik viegli uzticēties.

Sāk palikt tumšs un mēs iebraucam dzīvīgā pilsētā. Pēc brīža abi moči piestāj kādas mājas pagalmā. “Es te dzīvoju”, paziņo mans jaunais draugs un aizskrien uz veikalu nopirkt dzeramo. Tikmēr mani apstāj visa viņa ģimene. Pavadoņa māsas vīrs cik necik runā angliski un pastāsta man par Lombok salu. Viņš arī saka, ka Senaru pilsēta ir tālu, tālu. Nu jau ir pavisam tumšs un īsti nezinu, vai tā ir prātīgākā doma tagad nakts vidū triekties uz Senaru. Atgriežas “šoferis” un apvaicājos, ko viņš domā par braukšanu tumsā. “No problem”, viņš atbild un mēs dodamies ceļā. Nu jau man ir skaidrs, ka viņš pats iesākumā tur nebija plānojis doties, un tagad speciāli vedīs mani uz tālo miestu. Nez, cik tas joks finālā izmaksās.

Nu jau esmu tikusi pie ķiveres un koferis iestumts motorollera priekšā. Diezgan lielā ātrumā lidojam uz priekšu. Brīžam mūsu ceļš vijas pa kalniem, brīžam braucam gar okeānu. Okeānā mirguļo desmitiem spožu gaismiņu – zvejnieki neguļ. Virs galvas – zvaigžņu ceļš. Brauciens ir traks un brīnišķīgs, tomēr Maslovs neguļ. Iebakstu šoferim un saku, ka galīgi nedusmotos, ja mēs piestātu kaut ko apēst, jo šodien esmu vien mielojusies ar mazu nūdeļu zupiņu. Pēc brīža piestājam un notiesājam gaļas bumbiņu zupu. Neizskatās, ka atbilde būs pozitīva, tomēr jautāju, vai šeit varētu būt labierīcības. Protams, te to nav. Mēs piestāšot pie kāda drauga, sola jaunietis. Piestāt piestājam, bet tā kā draugs nav mājās, lieta netop atrisināta. Vēl pēc pusstundas kautrīgi iebikstu un saku, ka agrāk vai vēlāk es tomēr gribēšu “zaļo pieturu”. Vēl pēc pusstundas jau konkrēti paziņoju, ka gribu apstāties un lieta ir neatliekama. “Te nav kur”, atskan atbilde un nekur mēs nestājamies. Jau apsveru domu par paziņojumu, ka drīz jau man būs vienalga vai mēs stājamies vai nē, kad kādā pagriezienā atskan paziņojums, ka pēc piecām minūtēm mēs iebrauksim pie onkuļa. Fūū. Un tik tiešām, pēc minūtēm desmit griežam nost no ceļa un pa mazām, zālainām taciņām iestūrējam pie kādiem vārtiņiem. Tad, cenšoties neuzkāpt pa tumsu uz galvas kādai pīlei, kuras te netrūkst, lavāmies uz mājas pusi. Onkulis tiek uzbungāts no televizora skatīšanās (tas indonēziešiem ir populārs ieradums) un es, aši apsveicinājusies, sprūku uz sirsniņmāju. Tad jau manu seju atkal rotā smaids un labprāt pieņemu onkuļa piedāvājumu padzert kafiju.

Sēžam, dzeram brūno dziru un beidzot mans pavadonis, pēc garā ceļa paziņo, “By the way, I’m Dani”. Es pasaku savu vārdu un mēs smejamies par situāciju, ka esam šķērsojuši pussalu tā arī nezinot viens otra vārdu. Onkulis vaicā, no kurienes es esmu un Dani atbild, ka no Eiropas. Tad onkulis paņem savu T kreklu, pavelk manā virzienā un paziņo: “Europa”. Es to pašu izdaru ar savu jauno kleitu un saku: “Indonesia”. Draudzība nodibināta.

Atvilkuši elpu, turpinām ceļu. Nu jau atlicis pavisam nedaudz un drīzi vien ieripojam šodienas galamērķī – Senaru. Tieku iestellēta kādā terasē, pie kuras notiek būvniecības darbi un iepazīstos ar draugu – “ceļojumu aģentu”. Man priekšā tiek nolikti dažādi Rinjani kalna kāpiena maršruti un mēs vienojamies, ka pārgājiens ar divām nakšņošanām būs optimāls variants. Ilgi stīvējamies par naudu, beigās nonākam pie kopsaucēja. Es iedodu pusi summas un tieku nogādāta viesnīcā, kurā man piesolīts, ka būšot pat karsta duša. Tā kā šādu zvēru neesmu redzējusi jau sen, esmu dikti sacerējusies beidzot kārtīgi nomazgāties. Kad tieku ievesta istabiņā, uzreiz dodos uz vannasistabu un atgriežu krānu. Pa to, protams, tek auksts ūdens. “Klau, vai tu, lūdzu, nebūtu tik laipns un neparādītu kā ieslēgt karsto ūdeni?”, aicinu solītāju. Pēc brīža viņš, aprunājoties ar viesnīcas personālu, paziņo, ka karstais ūdens esot salūzis. Nekā nebija. Es paskatos uz viņu ar skatu: “Ja tu tūlīt nenoorganizēsi man solīto karsto dušu, tu būsi melis un nelietis un vispār varēsi atdot manu naudu.” Daļu no tā arī pasaku. Viņš pazūd un atgriežas ar paziņojumu, ka tomēr izlūdzies viesnīcas bosam, ka man būšot karstais ūdens un aizved uz citu numuriņu. Nelieši.

Izbaudījusi karstā ūdens valdzinājumu un pārģērbusies, dodos iedzert tēju ar blakusnamiņa iemītniekiem, kuri mani aicina uz šādu pasākumu. Divi kadri ir indonēzieši, bijušie reklāmas aģentūras DDB darbinieki, kas šeit atbraukuši uzņemt filmu. Trešais ir matains, indonēziešiem neraksturīgi liels vīrs, kas apgalvo, ka strādā šajā viesnīcā un nodarbojas ar “cleaning service”. Kā tad.

Ilgi gan tēju nedzeru, jo garais ceļš mani nogurdinājis un gribu doties pie miera. Rītdienu vēl pavadīšu tepat – apmeklējot ūdenskritumus un apskatot apkaimi (matainais džeks sola palīdzēt man saorganizēt moci) un tad jau parīt došos iekarot kalnu.

One response to “Delfīnu dejas un brauciens naktī

  1. Atpakaļ ziņojums: 10. dullāko ceļojuma mirkļu izlase | mugursoma.lv·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s