Cipari: 43 SGD (18, 56 Ls)
10 – proviants
10 – transports
23 – ieejas biļetes
Gaiss: + 27
No “mājām” jāpazūd relatīvi agri, jo Abišeka darbs sākas pusdeviņos. Ļoti labi, būs garāka diena. Aizbraucu ar metro līdz centrālai tūristu ielai (ar kaut ko jāsāk) Orchard road. Iela ir bezgala dīvaina – to veido milzīgi iepirkšanās centri, uz kuriem gozējas lielo zīmolu nosaukumi. Pašlaik gan iela vēl guļ, darbojas vien apstādījumu laistītāji un ielu slaucītāji.
Tā kā neesmu ēdusi brokastis, šauju mazākā ieliņā uz labu laimi, ar cerību samedīt kaut ko ēdamu. “Mežs” kā izmiris. Labi, soļoju tik uz priekšu. Tā vietā, lai parādītos lielāka cilvilizācija, kļūst arvien vienmuļāks. Padodos, un velku ārā karti. Konstatēju, ka visu laiku esmu gājusi prom no centra, bet… esmu nonākusi teju līdz pašam Botāniskajam dārzam. Nu, ja jau liktens tā vēlas…
Man elpa aizraujas vien ieraugot dārza vārtus – izskatās pēc paradīzes. Iekšā ne tikai izskatās, bet arī ir paradīze. Dīķī foreles draiskojas ar bruņurupučiem, gabaliņu tālāk kājiņas kustina gulbji. Ļebļaģinoje ozero. Protams, arī floras krāšņums ir neaprakstāms. Tapēc neaprakstīšu, skatieties bildes.
Kādā brīdī nonāku līdz Orhideju mājai. Kopumā dārzs ir par brīvu, bet, lai redzētu pasaulē lielāko orhideju kolekciju, jāsamaksā 5 dolāri. “Cik biļetes vajadzēs?”, prasa puisis pie ieejas, noturēdams mani par viennu no skolotājām, kuras biezā slānī ved uz šejieni mazos singapūriešus, lai tie zīmētu orhidejas. Jā, starp citu, orhideja ir nacionālais Singapūras zieds. Sapratis, ka kļūdījies, puisis atvainojas un izsniedz man vienu biļeti.
Iekšā redzamais liek, citējot Diānu, sameklēt zem galda apakšžokli. Manuprāt, pat ziedu nīdēja sirds atmaigtu, raugoties šajā krāšņumā. Un dārzs ir liels. Orhidejas mērojas krāšņumā ar ziedu krāsām, izmēru, formu. Staigāju pa dārzu un pie sevis domāju – pie mums bieži augiem tiek radīti siltumnīcas apstākļi, nez kā ir viņiem, vai arī ir kādas siltumnīcas. Tad es to ieraugu, tikai māja ir “aukstumnīca”. Lai nodrošinātu dažām orhideju sugām nepieciešamos augšanas apstākļus, gaiss stikla mājā tiek pamatīgi dzesēts un mitrināts. Vispār man grūti pierast pie apgrieztās loģikas – šeit teju vienmēr, ieejot iekštelpās, ir auksti, izejot ārā – silti. Un arī singapūrieši pārspīlē ar gaisa kondicionēšanu, kas ir diezgan briesmīgi.
Apžilbusi no orhideju krāšņuma, mirklīti piesēžu un atpūtinu kājas Dziedinošajā dārzā. Nez kāpēc pirmā doma, izlasot dārza nosaukumu, bija, ka tā ir vieta, kur augi labvēlīgi iedarbojas, radot meditācijām labvēlīgu vidi. Tad man pieleca, ka tas ir ārstniecības augu dārzs, kur visi augi saprupēti pēc to dziednieciskajām īpašībām – viens segments veltīts elpošanai, cits reproduktīvajai sistēmai, cits imūnistēmai utt. Šajā dārzā redzu arī mazas, kārdinošas, ķiršiem līdzīgas odziņas, kuras tā gribas nogaršot. Protams, to nedaru. Citādi būs kā anekdotē. Iznāk Vinnijs Pūks ar Sivēnu no meža. Sivēntiņam viss ķermenis klāts sarkaniem un ziliem pleķiem.
“Vinnij, Vinnij, kāpēc sivēntiņam viss ķermanis sarkanos plankumiņos?”.
“Indīgās odziņas saēdās!”
“Un kāpēc zilos plankumiņos?”
“Negribēja odziņas ēst.”
Liela skudra cenšas skrubināt manu kāju, es pacietīgi viņai ļauju to darīt. Negribu skudru sadusmot un pārbaudīt, vai man ir alerģija arī pret Singapūras skudrām. Pa dārzu vēl varētu klīst stundām, bet esmu pārāk apreibusi no zaļajām vasām un arī izbadējusies.
Pirmais autobuss, kas pienāk nejaušības kārtā, ved uz Bedok. Ļoti labi, tas ir netālu no Little India – tur noteikti dabūšu saēsties. Sēžu divstāvu autobusa priekšējā sēdeklī un ar acīm ēdu Singapūras ainiņas. Kāds vecs vīrs nožaujas, viņam uzreiz apkārt seši cilvēki – viens stutē onku atpakaļ uz kājām, kāda sieviete slauka pārsisto elkoni. Krietna sieviete čadrā, sagrābusi divreiz slaikākā vīra roku, stumda viņu pareizajā virzienā – uz ielas, un pieļauju arī, ka dzīvē. Sīkie ķiķina un mēdās.
Izkāpjot secinu, ka esmu blakus arābu kvartālam, bet līdz indiešiem gabaliņš ejams. Šobrīd man ēst vajag kā ēst. Gan jau arī arābi mani pabaros. Vēroju dažādos ēstūžus, bet neviens neuzrunā. Nonāku līdz krāšņai mošejai un, tieši pretim tai, mutuļo krodziņš Zam Zam. Platmasas galdiņi, platsmasas trauki, pilns ar vietējiem. Šis būs īstais! Man pat izdodas ieskaidrot, ko aptuveni vēlos, un pēc brīža manā priekšā parādās zila platsmasas bļodiņa ar nūdelēm un piedevām. Ilgi tā manā priekšā vis neatrodas, viss pazūd vēdera dzīlēs. Uzreiz jūtos labāk. Galīgi paēdusi neesmu, bet arī bads vairs nemoka. Varu arī iedzert malārijas tablešu otro kārtu.
Mirkli paklīdusi pa arābu reģionu, dodos pie indiešiem. Krāsaini nami, šuvēji uz ielām, tempļi daudzstāvu namu ielenkumā, saulessbrilles pa 1, 90 dolāriem. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka Singapūra esot dārga vieta. Tas nozīme, ka viņi sen nav bijuši Austrālijā. Man Singapūra galīgi nešķiet dārga.
Pārtika Mazajā Indijā izskatās tik kārdinoša, ka nolemju nosaukt iepriekšējo ēdienreizi par brokastīm un ieturēt šeit pusdienas. Redzot, cik šeit lielas porcijas, saku indietim, ka vēlos rīsus ar vistas mērci, bet, ja iespējams, mazāku porciju. Pēc mana pasūtījuma indietis ir tik priecīgs, it kā būtu pasūtījusi viņa vecmāmiņas gadsimtiem loloto firmas recepti. Uz zaļas banāna lapas parādās sīpolu salāti, banāns, milzīga rīsu bļoda, divas mērces bļodas un vēl kaut kāda dzeltena masa. Te nu tev bija mazās pusdienas. Ķeros klāt un viss ir tik garšīgs! Pārējie šeit šēdošie indieši ēd ar rokām. Man teorētiski nav iebildumu, bet īsti nejēdzu kā tas darbojas, tāpēc ēdu ar ierasto dakšiņu.
Līdz vakaram vēl ir kāds laiciņš (varu ierasties pēc 8, kad Abišeks pārrodas no darba), un nolemju aizbraukt līdz vietai, kur var redzēt ūdeni. Metro stacija ar nosaukumu Marina Bay izklausās pēc vietas pie ūdens, tad nu braucu turp. Izkāpjot esmu mazliet izbrīnīta – atrodos milzīgā iepirkšanās centrā. Še tev, ūdens un miers. Tomēr, uzbraukusi līdz tirdznieccības centra augšējam stāvam, konstatēju, ka tas tomēr atrodas ūdens malā. Turpat atrodas arī pāris arhitektūras pērles.
Lotosa zieda formas ēkā mitinās Zinātnes un mākslas muzejs. Pulkstens jau tuvojas pieciem un, pieradusi, ka parasti muzeji līdz tikiem arī strādā, esmu vairāk kā izbrīnīta, kad darbinieki man pavēsta, ka šis eksemplārs strādā līdz desmitiem vakarā. Tad, protams, dodos tik iekšā. Ziedlapiņu augšējā daļā iekārtojusies ekspozīcija par zinātnes izgudrojumu ceļu, stāvu zemāk apskatāma izstāde “Ķieģelu māksla”. Puisis, kurš no 5 gadu vecumu aizrāvies ar Lego, tagad pārvērtis to par savu profesiju un būvē no lego cilvēkus, dažādus objektus un pat dinozaurus. Iespaidīgi. Izstādē pieejama arī iespēja nofotografēties un pārvēst savu portretu Lego klucīšos. Man pat šķiet, ka sanāk atpazīstami. Zieda kausā “dzīvo” stāsts par fotografēšnas tehnisko procesu un vēsturi, bet esmu pārak sagurusi, lai uztvertu tehnikas lietas. Tā vietā izbaudu fotogrāfiju izstādi, ko veido aģentūras Magnum fotogrāfu veikums.
Kad esmu gana šiverējusi pa muzeju, izeju uz ielas, un ir īstais laiks vērot vakara rieta izrādi. Saulei pazūdot, sākumā iedegas debesis, pēc tam ēkas. Debesskrāpji visskaistākie ir naktīs, man pat tie vislabāk patīk tieši krēslas stundā. Apeju apkārt Marina līcim un izbaudu naksnīgo ainavu un noskaņojumu. Mana pirmā Singapūras diena. Mīlu šo vietu, sajūtu, atmosfēru. Āzijas reģions ir manējais.
