Cipari: 76, 60 AUD (41,33 Ls)
18,50 – proviants
26,10 – ieejas biļetes
32 – sakari
Gaiss: + 37
Solās būt karsta dieniņa. Neraugoties uz to, esmu nolēmusi doties uz Zooloģisko dārzu. Jā. Man patīk Zooloģiskie dārzi, Botāniskie dārzi un modernā māksla. Katram savs.
Ieskatos kartē, kurš tramvajs dodas aptuveni man nepieciešamajā virzienā un lecu tik iekšā. Tas neved tieši uz Zooloģisko dārzu, bet pa paralēlo ielu vajadzīgajā virzienā. Orientieris, kad jāizkāpj – kapi. Man patīk kapi (ne tik ļoti kā te dažiem labiem), tā ir daļa no vietējā kolorīta. Šejieniešiem nav nekāda dusēšana pavēnī – akmens un saule, saule un akmens. Mazliet aplūkojusi kantainos akmeņus, dodos zvēru virzienā.
Pa ceļam iznāk doties ne tikai gar kapiem, bet arī sporta laukumu. Atkal vīri tajā spēlē ko neizprotamu, tāpēc vēršos pie jaunēkļa, kas piestājis, lai noskatītos spēlē. Tas esot krikets, – viņš mani apgaismo, – muļķīga spēle, bet Austrālijā dikti populāra. Nofotografējusi spēles fragmentu, ātri lavos tālāk, jo dabūt pa tauri ar bumbiņu no muļķīgās spēles neietilpst manos plānos.
Zooloģiskajā dārzā varu aplūkot jau pazīstamus zvērus, kā arī Austrālijas specifiskos – ķengurus, koalas un citus, kuru vārdus neatceros. Esmu bijusi daudzās taureņu mājās, bet Melburnas Zoo ir viena no lieliskākajām, tad nu krietnu brīdi pavadu tur, mēģinot nofotografēt gaismu un vieglumu. Vēl mani vienmēr sajūsmina reptiļu krātiņi un spēle: atrodi iemītnieku. Gekoni, čūskas un dažādi citi rāpuļi prot tik lieliski maskēties, ka sākumā šķiet, ka būris ir tukšs, un darbinieki aizmirsuši uzlikt zīmīti par šo faktu. Tikai pēc pamatīgas izpētes var pēkšņi pamanīt iemītnieku un bieži vien viņš nemaz nav īpaši slēpies, bet dēļ nekustīgās pozas pilnīgi saplūdis ar apkārtējo vidi. Un jūraszirdziņi ir dievīgi – viņi jau tā izskatās tik trausli smieklīgi, bet kad vēl pārvietojas, milzīgā ātrumā vicinot mazās spuras, un ik pa laikam ar ar degumu ieurbjas smiltīs, ir bezgala amizanti.
Daudzviet zvēri un augi tiek smidzināti ar ūdeni un ne viens vien Zoo apmeklētājs arī cenšas iekļūt šajā mitruma plūsmā, lai saņemtu kaut nelielu veldzi. Ir plus 37 grādi.
Dodos atpakaļ uz pilsētas centru, nejauši ieklīstu bibliotēkā. Man patīk grāmatu nodošanas sistēma – tās vienkārši ir jāiemet “pastkastē”. Šī bibliotēka izskatās jauna un moderna, bet tāpat jau ieguvusi īpašo auru, ko rada tik daudzu prātu radīto domu apkopojumi. Garīgā barība.
Šobrīd gan man ķermenis pieprasa parasto barību un veikalā nopērku sēklu maizītes un grilētu pusvistu. Pa ceļam uz Botānisko dārzu, kas ir mans nākamais galamērķis, piesēdu parciņā un ieturos. Kāds no galvas līdz kājām tetovēts pavecāks vīrs, tāds vietējais bomzītis, izvelk maizes kukuli. Nodomāju, nabadziņš, viņam pat nav ko uz maizītes uzlikt. Tad nabadziņš salauž maizi četrās daļās un ar slaiku vēzienu ielidina dīķī, pīlēm par prieku.
Botāniskajā dārzā ieeja ir bez maksas un dārzs ir neticami skaists. Un liels. Saprotu, ka nepagūšu šodien to izstaigāt un ceru tuvākajās dienās atgriezties, lai pabeigtu izpēti. Rietošā saule iekrāso zaļos augus spilgtākos toņos. Mazie hloroplastiņi, kas dienā, viens aiz otra nostājušies, slēpās no karstās saules, tagad izkārtojušies pa lapas virsmu, ķer maigo vakara gaismu, piešķirot augiem sulīgi skaisto krāsu.
Tuvojas laiks, kad esmu sarunājusi tikties ar Diānas vīru, kurš mani paķers līdzi uz mājām. Tikties esam norunājuši pie slimnīcas, kurā dakterējas vecaistēvs. Lai arī esmu tur bijusi iepriekšējā dienā, lāga neatceros, kur tas bija. Zinu tik, ka netālu no Parlamenta stacijas. Nonākusi tur, laimīgā kārtā atceros Diānas izteikto frāzi par lielu viesnīcu, kur drīzumā notiks ārstu seminārs. Virzos uz viesnīcas pusi un uz labu laimi iešauju pirmajā ielā. Iela izrādās pareizā, esmu klāt laikus un, piesēdusi uz betona bluķa, gaidu Diānas vīru un cenšos neaizmigt. Esmu svelmē nostaigājusi milzu gabalus un pārgurusi līdz nemaņai. Kolīdz tieku mašīnā, aizmiegu uz līdzenas vietas. Galā nonākusi, ar vienu atvērtu aci stumju aiz vaiga nenormāli garšīgus grieķu pīrādziņus un saprotu, ka tas ir noziegums pret tik gardu ēdienu, to baudīt šādā stāvoklī. Nesagaidījusi, kamēr pārējie paēd, atvainojos par nepieklājību un dodos augšā, jo nespēju padomāt ne par ko citu kā mīkstās gultas skavām.
