Viesnīcā mums izniedz līdzņemamās brokastis un stumjamies ar koferiem uz prāmi. Pa ceļam saskrienamies ar jauko spāņu pāri, ar kuriem kopā bijām Boavistas viesnīcā. Prāmis maksā 770 eskudos (ap 7 eiro) un drīz jau esam ceļā uz Santo Antao salu, kura redzama pavisam netālu. Aptuveni pēc stundas brauciena esam klāt Porto Novo. Gribam tikt uz citu pilsētu – Ponte de Sol un zinām, ka šeit pieejami tā saucamie “Kolektiv”, kaut kas stipri līdzīgs mūsu mikroautobusiem. Mums uzklūp bars ar šoferiem, pirmais piedāvajums ir 4,50 eiro. Izklausās labi, bet nolemjam vēl pārbaudīt cenu. Izšķiramies un pēc brīža satiekamies katra savu piedāvātāju. “Pa cik tev?”, prasu. “4 eiro”, Laura saka. “Un cik Tev?”, Laura prasa pretī. “Arī 4”, mēs sasmaidāmies. Lauras atrastais jaunietis nodrošina šoferēšanas pakalpojumus, manis atrastais finālā piedāvā gida pakalpojumus. Viņš sola pēcpusdienā piebraukt uz Ponte de Sol un izklāstīt savu piedāvājumu. Nu labi ir, lai jau klāsta, atteikt var vienmēr.
Jāteic, ka 4 eiro priekš šī, pusotru stundu ilgā brauciena, tiešām ir godīga cena. Mūsu potenciālais gids ir apzvanījis pāris viesnīcas un sarunājis kādu ar nosaukumu Cecilo, pie tās tad arī tiekam nogādātas. Istabas ir plašas, pašā okeāna krastā, ar skatu uz briesmīgu nirēja skulptūru, kas uzstutēta klints bluķa virsotnē. Vienīgā jautrība ir duša. Brīžiem tā stādā puslīdz normāli, brīžiem tecina šauru, aukstu, tievu stūkliņu, bet brīžam izdveš tikai biedējošas skaņas.
Esam ar Lauru sarunājušas, ka dosimies katra savā virzienā, satiksimies pievakarē, lai tad apspriestos ar gidu par turpmākajiem plāniem. Iemetu somā ūdeni un dodos meklēt taku, kurai būtu jāved gar okeānu. Pēc nelielas maldīšanās pa pilsētu, taka ir atrasta. Iesākumā tā ved gar cūku fermu, rukši sagūluši vienādos betona krātiņos un izskatās diezgan amizanti.
Jo augstāk ved taka, jo labāki kļūst skati. Ponte de Sol paliek pavisam tālu lejā, tagad acu priekšā ir tikai kalni un okeāna piekraste. Kādā brīdī pamanu, ka kādu kilometru aiz manis, pa to pašu taku soļo Laura. Mēs satiekamies nelielā pilsētiņā Fontanjā. Lautra nolemj turpināt ceļu, bet es, pietaupīt spēkus un izmantot situāciju, jo atpakaļ uz Ponte de Sol dodas kāds auto ar franču tūristiem un šie ir ar mieru mani paķert uz astes.
Ieradusies Ponte de Sol, kādu brīdi pavēroju zvejnieku darbu nelielā ostai līdzīgā vietā. Zivis tiek ķidātas tieši okeāna krastā uz nelielas klintsveidīgas platformas. Katrs nākamais vilnis noskalo terasi un aiznes atpakaļ okeānā ķidas, ko nav paķēruši suņi. Dažas zivis ir tik lielas, ka ir vajadzīgi divi vīri, lai to pārvietotu. Gana vērojusi zivju vīrus, dodos mazliet paklīst pa pilsētu, apēdu pusdienās viņu populāro zivi garupa un dodos uz viesnīcu.
Atgriezusies viesnīcā, nolemju mazliet atlaisties un atgūt spēkus. Pēc siestas, dodos ielās un izeju no viesnīcas brīdī, kad atgriežas Laura. Mūsu potenciālais gids Ivo tiešām ir ieradies un piesēžam kādā kafejnīcā lai aprunātos. Viņš izklāj milzīgu salas karti un sāk lekciju par Kaboverdi. Mēs ar Lauru saskatāmies. Mūs vairāk interesē potenciālais rītdienas maršruts un piedāvātā pakalpojuma cena. Kādā brīdī, kad gids ir novērsies, Laura man čukst: “Viņš runā pārāk daudz”. Es Laurai piekrītu. Ja mums būtu pārliecība, ka pašas atradīsim visas takas, mums nudien nevajadzētu gidu, bet tādas pārliecības nav. Finālā nolemjam eksperimentālā kārtā piekrist rītdienas ekskursijai, pēc tam redzēs kā šis uzvedās un lemsim vai turpināt izmantot viņa pakalpojumus, kas ir 20 eiro no personas par vienu dienu. Vienojušies, aizejam ieturēt vakariņas, tad sarunājam rīt satikties 7:45 pie viesnīcas un dodamies katrs savā virzienā. Vēl pirms gulētiešanas spiežam ar Lauru, ka varētu piecelties pirms 7, uz saullēktu un pavērot, kā zvejnieki dodas pēc loma.
