Šorīt pieceļos ap 10, brokastu terase ir aizdomīgi tukša un kad vaicāju meitenei, vai atkal esmu pēdējā, viņa smaidot māj ar galvu: “Ultima, ultima”. Eh, čaklie tūristi! Pēc brīža pie apvāršņa parādās dons Lučiāno un poliete, tiekam skaidrībā ar naudas jautājumiem, tad itāļu kungs mūs aicina pulkstens vienos uz pusdienām – būšot garda zivs.
Mēs ar polieti nolemjam līdz pusdienām veikt pastaigu gar jūras krastu. Aizejam līdz milzīgam viesnīcas kompleksam un šausmināmies gan par tā islāmistisko arhitektūru, gan par faktu, ka cilvēki brauc, lai paliktu šādās vietās. “Šī viesnīca var būt jebkur pasaulē – Ēģiptē, Turcijā, Kaboverdē. Tu aizbrauc un tev nerodas ne mazākais priekšstats par zemi, kurā esi nonācis”, mēs spriežam.
Lai arī soļojam atpakaļ raitā solī, jūtam, ka nokavēsim norunāto laiku. To arī izdarām un viesnīcā esam pusstundu vēlāk. Galds ir jau servēts un mums parādoties, tiek iznesti ēdieni. Dons Lučiāno nav dusmīgs par mūsu kavējumu, laiks vispār ir visai relatīvs jēdziens šeit. Pie pusdienām dons Lučiano mums stāsta par vietējo ēdienu pozitīvo ietekmi uz veselību, stāsta par viesnīcas dzīvi un rāda kā ar alveju ieziest ādu, lai iegūtu brīnišķīgu paskatu.
Šeit nekad nevar saprat, kurā brīdī tev tiek uzsaukts un kad tomēr jāmaksā, tāpēc uzskatu par labāku vienmēr apvaicāties par šo tēmu. Arī šoreiz pēc pusdienām prasu donam Lučiāno, cik no manis pienākas par pusdienām. “Tagad tu mani aizvaino”, viņš atbild. “Grazie”, es viņam uzsmaidu. Drīz jau klāt ir taksis, kas aizvizina mani līdz lidostai.
Esmu apzinīgi ieradusies vietējo lidojumu uzgaidāmajā zālē pirmā. Pamazām sarodas arvien vairāk ļaužu, tomēr, kad pienācis laiks celties gaisā, no lidmašīnas nav ne vēsts. Man tas ne īpaši patīk, jo nākamā lidmašīna diezi vai mani gaidīs. Ar nepilnas stundas nokavēšanos lidmašīna ierodas un sakāpjam tajā, lai lidotu uz Sal salu. Šī ir mazākā lidmašīna kādā esmu lidojusi. Principā ir sajūta, ka sēžu autobusā. Amizantu sajūtu rada sēdēšana pretējā braukšanas virzienā, ar seju pret visiem pārējiem pasažieriem – tas man par to, ka iečekojos pirmā. Vienīgais lidmašīnas stjuarts drošības instruktāžu veic, ar elkoņiem vicinādamies pāris centimetrus no manas sejas. Kopējais lidojuma laiks ar visu pacelšanos un nosēšanos ir minūtes 15. Piezemējos Sal brīdī, kad gaisā būtu jāpaceļās manai nākamajai lidmašīnai. Cik vien ātri varu, nesos uz lidostu un pēc pāris minūtēm esmu pie saviem vārtiem. Tur visi pasažieri rātni sēž un gaida. Atviegloti uzelpoju, ar acīm sameklēju vienīgo brīvo krēslu rindu, aizeju līdz tai un atkrītu benķī.
Pēc mirkļa paceļu acis un ieraugu pazīstamu somu, pēc tam arī īpašnieci. Sāku zviegt pilnā kaklā. Man pretī sēž Laura. Viņa, izdzirdējusi smieklus, paceļ acis no savas kindle-grāmatas un pievienojas man tādā pat skaļumā. Kādu brīdi vienkārši smejamies un neticam pašas sev. Tad es pārsēžos pie Lauras, sabučojamies un sākam stāstīt viena otrai, ko esam pieredzējušas kopš šķiršanās. Lai gan pagājušas tikai divas dienas, abām stāstāmā ir daudz. Drīz jau mūs aicina sēsties lidmašīnā, un, kāpjot iekšā, man kā vecai paziņai uzsmaida vienīgais stjuarts. Es pat sēžu gandrīz tajā pašā vietā. Principā varēju neizkāpt no lidmašīnas. Šis lidojums ir mazliet ilgāks, bet neko diži. San Vicente pilsētā Mindelo piezemējamies jau tumsā. Kopā paņemam taksi līdz pilsētai un tā kā neesmu rezervējusi viesnīcu, braucu līdz Lauras izvēlētajai. Paliekot vienā numurā ir būtiski labāka cena, tā arī nolemjam darīt. Gulta gan ir viena un numurs šaurs bez gala, bet gan jau vienai naktij būs ok.
Nolikušas mantas, dodamies nelielā pilsētas izpētes tūrē. Īpaši dzīvīga gan šī pilsēta nav, galu galā ir darbdienas vakars. Aizklīstam līdz kādam smalka paskata iestādījumam ūdens malā – cafe Creol – un nolemjam tur ieturēt vakariņas. Pasūtām zivi, vīnu, pat saldo – mazliet uzdzīvojam. Un daudz runājam. Es saku Laurai, ka nezinu, kas liktenim padomā, liekot mums atkal satikties, bet šim noteikti ir kaut kas aiz ādas.
Pēc vakariņām, nonākušas viesnīcā, liekamies uz auss, bet ilgi gulēt nesanāk. Mūsu stāvā ierodas kaut kādi divi muļķi un vairāk kā stundu ar bļāvieniem cenšas pamodināt savu istabas biedru. Tas viņiem neizdodas, toties visi pārējie tuvākajā reģionā, ieskaitot mūs, ir pamodušies. Dzirdam, ka atveras kādas citas durvis un bļaustekļi tiek izlamāti. Tas palīdz uz īsu brīdi, pēc kāda laika trokšņošana atsākās. Kādā brīdī tomēr iemiegu, tad mostos atkal, jo ir nežēlīgi karts. Kaut kā tomēr izdodas pārlaist nakti un drīz jau zvana modinātajs, aicinot mūs doties uz kuģi.
