45. diena – Ņujorka, Ņujorka

Stāsti

Pieturzīmi beigās varat pielikt paši. Derēs gan izsaukuma zīme (pat vairākas), gan jautājuma zīme, gan abas kopā, gan punkts, gan daudzpunkti, kā nopūšoties.

Ņujorka ir kā putukrējuma torte (vai jebkas cits subjektīvi garšīgs). Sākumā tu izbaudi katru kumosu un garšas niansi, tad tev šķiet, ka pietiek, bet tu neproti apstāties. Un tad tev gribas vemt, tikai paskatoties uz putukrējumam līdzīgu ēdienu. Bet, pēc kāda laika tu atkal pagaršo un konstatē, ka ir tīri tā neko.

Man nešķiet, ka parasti mēdzu strauji mētāties savās domās un sajūtās, bet Ņujorkā esmu piedzīvojusi visai plašu emociju spektru – sajūsmu, vilšanos, patikšanu, dzīvīgumu, raupjumu, maigumu, izmisumu, prieku un vēl kaudzi ar izjūtām, kas kopā samiksētas rada īpatnēju kokteili. Bet, iespējams, viss ir pareizi. Jo Ņujorka, kā reizi, arī ir kokteilis – rasu, kultūru, pieredzes, ēdiena un citu aspektu sajaukums.

Ņujorka ir pirmā vieta, kur varēju iejukt pūlī un faktiski uzreiz pēc čemodānu nolikšanas izskatīties kā vietējais, nevis tūrists. Iespējams, arī tāpēc jutos uzreiz tik labi šeit. Vairākas reizes dažādos rajonos cilvēki man prasīja ceļu un vaicāja citus vietējiem uzdodamus jautājumus.

Sarēķināju, ka šodien paliek ikurāti 2 nedēļas, kopš esmu Ņujorkā. Un šovakar lidoju prom, lai īsi pirms pusnakts piezemētos Čikāgā un nolūgtos tai par nozagto laiku, kas pelnīti vai nepelnīti ticis Ņujorkai. Un kaut kā šobrīd ir sajūta, ka man uz kādu laiku Ņujorka pietiks.

Pēc tā vai rakstu vai nerakstu bloga tekstus, var spriest par to, cik intensīvi viss notiek. Kalifornijā pārstāju rakstīt pēc otrās dienas, Maiami pavadītais laiks aprakstīts visās detaļās, Ņujorkai – ne rindiņas. Un, ja līdz šim pamatā mani piedzīvojumi saistījās ar redzēto, tad Ņujorkas periods (skan gandrīz kā aprakstot Rembranta dzīvi, ne), visspilgtāk iezīmējas tieši ar komunikāciju, jaunu cilvēku sastapšanu un muzeju (un taisnības labad jāpiemin – un bāru) apmeklēšanu.

Jaunu cilvēku iepazīšana ir ķēdes reakcija. Kad ierados savā pašreizējā dzīvesvietā pie ungāru pāra, viņiem tajā vakarā notika mish-mash ballīte. Viņu draugi no tango kursiem ir “daudzu tautību bērni” un rezultātā 9 cilvēku pasākumā tika pārstāvētas tādas valstis kā Argentīna, Turcija, Izraēla, ASV, Ungārija un Latvija. Katram bija jāatnes līdzi vai jāpagatavo uz vietas kāds ēdiens, kas raksturīgs attiecīgajai zemei.

Bet ne par pašu pasākumu šoreiz ir stāsts. Iepazīstot šos jaukos cilvēkus, tieku jau pie nākamajiem uzaicinājumiem. Pēc pāris dienām dodos skatīties stand-up komēdiju ar meiteni Ebiju (kas pati arī uzstājas līdzīga žanra šovos (un ir Unas Rozenbaumas klons, starp citu)), nākamajās brīvdienās esmu uzaicināta vakariņās pie pīāristes Abigeilas, kur savukārt jau satieku viņas draugus.

Arī mans pirmais namatēvs Riks ieaicināja mani ballītē pie saviem kaimiņiem, kur sastapu kādu patiešām interesantu meiteni, ar kuru nopļāpājām teju visu vakaru. Pat Pīters, ar kuru biju satikusies tikai, lai viņš mani iepazīstinātu ar Modernās mākslas muzeja jaunajām ekspozīcijām, pēc tam paņem mani līdzi uz vakariņām pie saviem baznīcas draugiem. Jā, un ar īru, kuram netīšām nosēžos blakus uz ekskursiju kuģīša, jau pēc brīža esam iegrimuši sarunās par eiropieša skatījumu uz Ameriku, kas turpinās pie alus kādā no daudzajiem Ņujorkas īru krogiem. Izklausās jautri un ir arī. Bet vienā brīdī drusku iestājas sagurums.

Pateicoties satiktajiem cilvēkiem un vienkārši apkārt esošajai daudzveidībai, esmu pilnībā tikusi vaļā no jebkāda veida rasisma. Tāda kārtīga rasiste neesmu bijusi nekad, bet tā kā ikdienā bieži nesatieku ne āfrikāņus, ne indiešus, ne aiziātus, tad parasti, sastopot šādu cilvēku individuāli, pirmās piecas minūtes paiet aprodot ar citādo ārieni. Bet šeit tiešām neviens nevienu nešķiro un tas ir tik dabiski un tik forši. Man prieks, ka arī es to iemācījos.

Esmu padzīvojusi brītiņu Bruklinā, brītiņu Ņūdžersijā, pamatīgi izstaigājusi Džersiju un Manhetenu, kā arī mazliet Bronksu uz atvadām. Kaut kur dzirdētie vietu nosaukumi ir ieguvuši reālas aprises – savu seju, smaržu un noskaņu. Katrs no rajoniem ir citāds, bet tie visi kopā veido šo apbrīnojamo pilsētu, kas nekad neiet gulēt – Ņujorku. Pilsētu, par kuru uzņem filmas, dzied dziesmas un stāsta stāstus. Tagad man ir savējais. New York, New York…

Viens komentārs

  • Pirmo reizi esmu Tavā blogā un uzreiz sāku lasīt šo rakstu… un, ak kā es visam piekrītu! Kad es biju Ņujorkā, ik pa brīdim iedomājos:”Ārprāts, kādā trako mājā es esmu nonākusi!”, bet tikko iekāpu lidmašīnā mājupceļam, uzreiz domāju:”Kā es te gribētu atgriezties”… Ir pagājuši 14 (!!!) gadi kopš brauciena, bet šīs ilgas tā arī nav pārgājušas!
    Paldies par ceļojumu rakstiem un lai veicās nokļūt Antarktīdā! Ar nepacietību gaidīšu arī šī ceļojuma aprakstus!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.