Kad no rīta uzkāpju uz klāja, kuģis jau ir piestājis ostā. Mani priecē, ka esam tuvāk Miami Beach kā es domāju. Paēdu brokastis un eju pēc somām, lai dotos tālāk. Mana istabiņa jau piedzīvojusi zināmas pārmaiņas, lielā gulta pārtapusi divās mazās. Dodoties prom no kuģa, vēl satieku lielo puisi ar sievu, pārmijam pāris vārdus.
Sabiedriskais transports Miami ostā vienkārši neeksistē, nolemju šoreiz braukt ar taksi. Jau iestājos rindā pēc takša, kad pamatu Alamo shuttle autobusu. Nolemju noskaidrot vai tas gadījienā neiet uz Miami Beach. Izrādās, ka nē, vienīgie transfēri no šejienes ir uz lidostu. Tad nu dodos atpakaļ uz takšu rindu, galvā virpinot domu, ka varētu braukt ar kādu kopā, lai lētāk. Tai brīdī aiz manis iestājas pārītis un, nekaunīgi ielūrot papīra lapā, kuru meitene tur rokā, ieraugu tur Sixt logo. Es viņiem parādu savu rezervāciju un mums ir viens un tas pats nomas punkts. Viņi ir tie, kas man piedāvā ņemt kopīgu taksometru :). Taksī mazliet papļāpājam. Viņi ir no Argentīnas, un, ja man esot paticis Lielais Kanjons, patikšot arī viņu kalni, lai tik braucot turp. Kas zina. Šoferis ne pārāk labi orientējas pilsētā, es ar viņu pastrīdos par tiltu nosaukumiem, tad salikuši kopā prātus un GPSus, atrodam auto nomas punktu.
Atvados no jauniešiem un dodos pēc auto. Lai arī esmu rezervējusi lētāko iespējamo auto, man ir piešķirta VW Jetta. Mašīna ir kā konfekte – noskrējusi tikai 17 000 jūdzes, sportiska, ātra un klusa. Pat vienā brīdī mēģinu to piedarbināt vēlreiz, tik klusu strādā tās motors. Tomēr viena bēda tai ir – nestrādā piepīpētājs. Tā kā nevaru iedot GPSam ēst, šis ar mani nerunā. Kaut kādas norādes saprast var, bet tā nav pilnvērtīga komunikācija. Par spīti tam, bez problēmām atrodu US1 šoseju, kas ved uz Key West.
Nobraukusi krietnu gabalu, ieraugu šosejas malā Starbucks, nolemju piestāt uz kafiju un internetu.
Pēc kāda laika dzirdu: “Hi, this is funny”, mani sveicina lielā puiša sieva, arī viņi šeit piestājuši ceļā uz Key West. Zvanu savam pirmajam hostam pilsētā Marathon, lai pārliecinātos, ka ar sarunātajām naktsmājām viss kārtībā. “Ou, couchsurfer”, viņš pēc laiciņa saprot, kas es tāda. “Zini, baigā situācija, mani boss steidzami izsauca uz Ņujorku, lai palīdzu atjaunošanas darbos. Un vispār es vairs nedzīvoju Maratonas pilsētā, bet Islamorada.” Es uz brīdi sagumstu. “Bet tas nekas, tu vari palikt pie manis, dzīvokļa biedrs Džeisons būs mājās.” Labs ir, drošības pēc palūdzu Džeisona telefona numuru un dodos tālāk uz Key West.
Apkārtne ir lēzena, gar ceļu stiepjas mangrūvju un citu slapjumu mīlošu augu audzes vai arī okeāns. Jāršķērso daudzi tilti, no tiem garākais saucas Setiņjūdžu tilts. Ierodos Key West un nolemju sākumā apskatīt pilsētu pa mašīnas logu. Tā ir mīlīga, laid-back pilsētele, kas vakaros pārvēšas milzīgā dzertuvē. Izklaides, geju, tusiņu vieta, saukta arī par Paradīzi. Ir neierasti vērot, ka tur brīvā vaļā pastaigājas vistas un gaiļi. Nolemju izmest kādu lociņu ar kājām un pēc ilgiem meklējumiem atrodu brīvu stāvvietu ielas malā. Atrodu aparātā pareizo caurumu, saberu visas man pieejamās monētas un automāts saka, ka varu klīst pa pilsētu pusotru stundu. Mans mērķis ir aiziet līdz Hemingveja mājai, kuru manīju braukājot pa pilsētu.
Māja ir brīnišķīga un tā mazliet līdzinās Džeralda Darela villai Korfu salā. Klīstu pa to kopā ar kaķu bariem, nemaz nezināju, ka Hemingvejs bijis tāds kaķu mīļotājs. Pat guļamistabā uz spilvena guļ viens saritinājies mincis. Izstaigājusi dzīvojamo māju, dodos uz blakus esošo namiņu, kurā Hemingvejs rakstījis 8 gadus. Lai arī man ir ļoti maz laika, minūtes piecas vienkārši stāvu un elpoju gaisu viņa darbistabā. Tas joprojām smaržo pēc piedzīvojumiem.
Tad pusskriešus dodos pie auto, jo stāvvietas maksa strauji tuvojas izskaņai. Kad esmu pie mašīnas, automāts rāda 00:00, bet auto stāv uz vietas un nav nobloķēts. Meklējot ceļu ārā no pilsētas, netīšām uzskrienu marķierim, kas simbolizē ASV galējo Dienvidu punktu. Uz tā rakstīts, ka līdz Kubai ir nieka 90 jūdzes. Tas ir tuvāk nekā Miami.
Ir jau tumšs, kad piestāju pie Tonija un Džeisona mājas. Puiši mitinās koka mājas augšā – 3. stāvā. Šovakar kopā ar Džeisonu ir arī viņa meitene, mēs pavadām vakaru diezgan jautri. Meitene ir no Mičiganas, atbraukusi uz šejieni kopā ar mammu atvaļinajumā un iestrēgusi uz 6 gadiem. Džeisonam ar Toniju pieder laiva un viņi pelna iztiku, vedot tūristus ķert zivis. Tonijam ir arī otrs darbs, viņš ir elektriķis, tāpēc arī šobrīd aizsaukts uz Ņujorku. Džeisons smejas, ka viņiem nabadziņiem nav ko ēst un esot jāpārtiek teju tikai no zivīm, un prasa vai man garšo zivis. Kā tad, ka garšo, īpaši visi mošķi. Tad nu Džeisons viegli novāra akmens krabja spīles, izloba no tām ēdamo un met izkausētā sviestā. Mana vienīgā rūpe ir izķeksēt sviestā mirkstošos gabaliņus un tos notiesāt. Kruīzā ēstais lobsters var vienkārši iet mājās. Vakara izskaņā mēs pa satrupējušām kāpnēm uzrāpjamies uz mājas jumta, kur ir pilošs saules bateriju panelis un brīnišķīgs skats uz apkārtni.
Redzot vannasistabā skudras, prasu, vai viņiem ir arī citas radības. Jā, skorpioni esot, bet parasti līdz trešajam stāvam viņi netiek. Kaut kur šito jau esmu dzirdējusi. Dīvāns, kur guļu, nav pats ērtākais pasaulē, bet iemigt un izgulēties izdotas tīri labi.
