Džims man iedod savu velosipēdu un iezīmē kartē maršrutu, ko vērts apskatīt tuvējā apkaimē. Velo ripo viegli un pēc minūtēm 40 esmu jau nonākusi vienā no mērķiem. Iebraukšana ar auto šai vietā maksā naudu, bet ar velo viss par brīvu. Ceļi sazarojas un nolemju sākumā aizbraukt uz mazāk apdzīvoto pusi. Uzbraucu uz neliela tiltiņa, pavēroju zivju barus un tad pamanu, ka virzienā, kur man jābrauc, ceļu šķērso trīs jenoti (vai lemūri). Paķeru fočuku vienā rokā, lecu uz riteņa un ripoju šo virzienā. Tomēr ripojot galvā risinu sekojošu domu gājienu: “Pirmkārt, dzīvnieki ir diezgan lieli. Otkārt, viņi mani kā sugu pazīst, es viņus nē. Treškārt, viņi ir trīs, bet es viena.” Šo domu rezultātā smadzenēs pienāk ieteikums tomēr ieturēt zināmu distanci un roka uz to reaģē nospiežot bremzes. Labā roka tur fočuku, vienlaikus mēģinot piezūmot dzīvniekus, tādējādi bremzes nospiež kreisā roka. Priekšējā riteņa bremzes. Rezultātā pakaļējais ritenis pa sānu atmetas līdz priekšējam un es tā visa rezultātā gandrīz parauju uz mutes. Jenoti izbīlī iepleš platās acis vēl platākas un nozūd kokos. Bet gandrīz neskaitās. Tieku cauri ar vieglu kājas nobrāzumu. Toties pakaļējais ritenis ir ieķīlējies. Mani uztrauc divi jautājumi – kā es tikšu mājās un ko es teikšu Džimam. Tomēr ņemot vērā bērnībā gūtās iemaņas auto un velo remontā, pēc minūtēm 10 man izdodas atbrīvot bremzes un turpināt ceļu.
Aizbraukusi pa otru ceļu, nonāku nelielā pludmalē un kuteru piestātnē. Auto stāvvieta ir applūdumi un, mēģinot izbraukt cauri ūdenim, konstatēju, ka tas ir dziļāks, nekā biju iztēlojusies un rezultātā iegūstu slapjas kājas. Brīdi padzīvojusies pa šo reģionu, braucu atpakaļ un mazliet atveldzējos skaistā parkā – padzeros un apēdu līdzpaņemto zvaigznes augli no Džima dārza.
Tad turpinu braucienu un nogriežos kādā sānu ceļā. Tas izskatās vilinoši vientuļš, bet tā kā to rotā brīdinājuma zīme par šai reģionā mītošiem krokodiliem, nolemju tomēr šoreiz ceļu neturpināt. Aizbraucu par kādu citu ceļu un tur ir interesanti – visādi augi ar zīmītēm: banānu birzis, rododendriem līdzīgi koki. Ieraugu uz ātrumu ierobežojuma zīmes tupošu vāverveidīgu dzīvnieku un mēģinu viņu iemūžināt. Tikmēr dzirdu, ka pietuvojas mazs traktorveidīgs braucamais un brīdī, kad tajā sēdošais puisis ar smaidu sejā vēršas pie manis, jautājot: “hello, how are You?”, jūtu, ka sūdi būs.
“Kā Jūs šeit iekļuvāt?”, seko nākamais jautājums.
“Iebraucu”, sniedzu viņam vienkāršu un patiesu atbildi.
“Šeit nevar tā iebraukt, pie vārtiem ir zīme, ka šis ir valdības īpašums un tajā iebraukšana aizliegta”, saka puisis.
“Redz, ka var”, veltu viņam savu apburošāko smaidu.
“Man vispār ļoti nepatīk to teikt, bet man ir jālūdz Jūs pamest šo teritoriju. Šeit ir indīgi augi un, ja Jūs netīšām noindēsieties, mēs būsim vainīgi”, jaunietis noslēdz mūsu diskusiju.
Lai būtu drošs, ka dīvainā pusblondīne tiešām atradīs atpakaļceļu, viņš mani pavada teju līdz vārtiem. Vēl pa burzmu viņš man ieteica, ka varu apmeklēt netālu esošo Botānisko dārzu, kur esot tas pats, kas pie viņiem, tikai par ieejas maksu. “Excately”, es nodomāju, “esmu apskatījusi to pašu par brīvu, jo jau biju ar sevi izdiskutējusi, ka tomēr negribu maksāt 25 dolārus.”
Braucu atpakaļ pa citu maršrutu (man nepatīk divreiz mērot vienu un to pašu ceļu) un piepeši atrodos blakus sētai, kur otrā pusē aug ēnains palmu mežs. Tur gan es gribu nokļūt! Metu riteni apkārt un esmu pie parka ieejas. Šeit ieejas maksa ir pavisam godīga – 3 USD un dodos iekšā. Parks ir skaists un ieraugu tur tieši to, ko vēlos – mazas, palmām aizaugušas taciņas, arī patiešām lielas palmas, banjana koku (?) un citus brīnumus. Brīdi pastaigāju, tad saprotu, ka, lai laikus nokļūtu līdz Džimam, jāpasteidzas, jo piecos būs klāt Džima draudzene un dosimies uz amerikāņu futbola spēli.
Esmu mājās ap puspieciem, ielecu dušā un apjaušu, ka man ļoti gribas ēst. Džims neko nepiedāvā un es izmisumā uztaisu svietmaizi. Kaut kā mūsu saruna tomēr nonāk līdz ēdiena tēmai un Džims atvainojas, ka nav mani pabrīdinājis – iešana uz futbolu nozīmē vienlaikus lielu pikniku ar ēšanu, alus dzeršanu un socializēšanos. Šī ziņa mani iepriecina bez gala, aši palīdzu Džimam sakraut mašīnā pārtiku un piknika lietas. Drīz klāt ir arī Trīna, viņa man uzvelk Miami Hurricanes fanu kreklu, iespiež rokās žurnālu par šo komandu un esam gatavi futbola mačam. Trīnas vecvecāki no tēva puses ir no Lietuvas, viņa cer kādreiz aizbraukt līdz turienei, protams, aicinu viņu pie reizes apskatīt Latviju, ko viņa arī nosolās izdarīt. Džims mūs iepazīstinot vēl nosmejas, ka mēs vēl būšot māsīcas.
Dodamies ceļā mazliet novēloti un vēl ietrāpām milzu korķī. Šie abi pārspriež, kuru ceļu labāk izvēlēties, man, protams, šai jautājumā nav viedokļa. Trīna mani iztaujā par Latviju un prasa, ko jau esmu paspējusi redzēt Amerikā. Kad izstāstu, kur esmu bijusi, viņa smejas un saka, ka esmu redzējusi vairāk par viņu. Tad Džims viņai pavēsta, ka esmu ar kājām aizgājusi no Downtown līdz South Beach pa McArthur’s Causeway. Es nezinu vai es panāktu lielāku efektu ar paziņojumu, ka esmu aizlidojusi līdz Marsam un atpakaļ. Tas nav viegli, bet Trīna pagriežas priekšējā sēdeklī teju par 180 grādiem, lai kārtīgi mani aplūkotu.
“ Vai Tu zini vēl kādu, kas kājām sķērsojis McArthur’s Causeway”, Džims jautā Trīnai.
“Nē, nevienu”, cieņas pilnā balsī atbild Trīna.
Ierodamies pie stadiona un es ar platām acīm skatos, kas notiek stāvlaukumā. Teju visi izvilkuši galdiņus un grilus, sēž un ieturas pirms spēles. Arī mēs sariktējam galdiņus un kopā ar vēl divām mašīnām, Trīnas draugiem, sar īkojam pikniku. Pēc tam gan Džims ar Trīnu smejas, ka tas ir bijis īsākais pirmspēles pikniks viņu mūžā. Tomer paspēju sapazīties ar vairākiem klātesošajiem. Visi mani cenšas iepazīstināt ar kādu īru, tak teju no vienas vietas, Eiropas, esam. Viņš man vaicā, cik ilgi esmu ASV. Stāstu, ka 3 nedēļas. “Un Tu?” vaicāju pretim. “Es, 19 gadus”, nosmejas īrs, kas šeit strādā par šefpavāru.
“Viņa ir no Latvijas un šī ir viņas pirmā futbola spēle”, Tr īna paziņo teju katram, kas gadās ceļā un parasti seko pārsteiguma pilna noelšanās “Ouu” – nezinu vai vairāk par pirmo vai otro faktu. Es vienā brīdī vaicāju Trīnai, vai viņai tiešām tas visiem jāsaka, bet viņa paskaidro, ka cilvēki to uztver kā lielu godu, ka kāds no Eiropas apmeklē viņu spēli. Tad nu ļauju viņai turpināt.
Pēc īsā piknika dodamies uz stadionu. Ieejot tribīnēs, esmu sajūsmā – tāda atmosfēra. Nosēžos starp Džimu un Trīnu, kuri pārmaiņus mēģina man izskaidrot amerikāņu futbola noteikumus. Aptuveno ideju saprotu, bet detaļas man paliek miglā tītas. Bet tas netraucē lekt kājās īstajos brīžos, aplaudēt, kad vajag un šķendēties, kad kaut kas noiet greizi.Vienā brīdī vaicāju, vai viņi gadījumā negrib sēdēt blakus, uz ko Trīna atbild, ka nē, šitā esot visdrošāk, ka es nekur neaizmukšu.
Pēc spēles atkal nokļūstam korķī, lai gan ir jau pusnakts. Tomēr tas nav liels un jau pēc neilga laika esam nonākuši galā. Trīna pārsēžas savā auto un dodas mājās, mēs ar Džimu uzreiz ejam gulēt, jo sagurums ir ne pa jokam.
