Visu dienu klabinājos pa blogu, bet vakara pusē nolēmu mazliet pastaigāties. Džims man atļāva ņemt līdzi Smoukiju un tā nu mēs devāmies pastaigā ap netālu esošo golfa laukumu. Es nezinu, kurš apstājās biežāk – Smoukijs, lai visu apčurātu vai es, lai visu nofočētu.
Kā gadījies, kā ne, bet ejot pa asfaltētu celiņu mēs ar Smoukiju esam nonākuši golfa laukuma vidū un tad, kad mums trīs metru attālumā palido golfa bumbiņa, saprotu, ka jālaižas lapās. To tad ausīm vējā plīvojot arī darām, un drīz esam malā pie skrējējiem, riteņbraucējiem un citiem suņu staidzinātājiem. Citi suņu īpašnieki mani sveicina kā savējo, izskatās, ka suns ir kā caurlaide, lai tu tiktu uztverts kā vietējais. Diezgan loģiski, protams. Es ļauju Smoukijam apčurāt visu, ko viņš vēlas, izostīt visus aizdomīgos pakšus un to viņš dara ar patiesu prieku un aizrautību.
Tā kā ir Halovīna vakars, tad es vēroju šo svētku noskaņās izdekorētās mājas un bērnus (un ne tikai), kas zvana pie durvīm, lai diedelētu saldumus. Kāds vīrs ir nopietni pastrādājis, lai pārvērstu savu mājas pagalmu par kapsētu. “Tam vajadzētu atbiedēt bērnus”, vīrs man saka nopietnā balsī un nudien nezinu vai viņš joko vai nē, bet drošības pēc piekrītu viņam un saku, ka šis skats pilnīgi noteikti atbaidīs ne tikai bērnus.
Pārnākot mājās, mēs ar Smoukiju nokrītam dīvāna reģionā – es uz, viņš pie. Džims vedīs pastaigā arī Brikelu un, protams, aicina Smoukiju līdz. Šis nereaģē. Džims pat izmēģina visas viltības, īpaši pievēršoties un rotaļājoties ar Brikelu (Smoukijs ir dikti greizsirdīgs), kā arī grabina pastaigu saites, bet Smoukijs nekust no vietas un sēž man pie kājām.
“Tā, izskatās, ka man vairs nav suņa”, Džims skatās uz mums, “tu esi viņu adoptējusi”. Beigās tomēr šis tiek piedabūts staigāt un es varu mierīgi uzklabināt šo ierakstu. Tikmēr jau visi ir pārradušies mājās un brūnā spalvu čupa atkal guļ man pie kājām.
