18. diena – no Brikelas izglābtie

Diena vēl nav galā. Bet šoreiz, pirms stāstīt par līdz šim pieredzēto, gribu padalīties pārdomās. Lai arī esmu un turpinu būt milzīgs Koučsērfinga (CS) fans, vakar man atnāca tāda mazliet neķītra asociācija. Ar CS palīdzību tu meklē, kur pārgulēt – vārda tiešajā nozīmē. Bet principā tas ir tieši tas pats kā pielietojot šī vārda citu nozīmi.

Ja tu gribi seksu, tev ir iespēja koķetēt, iepazīties bārā ar meiteni, pavadīt ar viņu visu vakaru un tad cerēt – vēlāk kaut kas būs. Bet varbūt nebūs. Viss var izvērsties bezgala plaši, līdz pat sērijai “un tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”. Un tas var būt brīnišķīgs vakars, ar sarunām, aizrautību un sirsnību. Tieši tāpat ir CS.

Tomēr citreiz, ja tev vienkāršs un konkrēts mērķis – sekss, ātrāk un konkrētāk ir nopirkt prostitūtu (lasi – palikt hostelī). Tev nav nekas jāpaskaidro, nav jājūtas vainīgam par to, ka gribi pārgulēt. Un galu beigās – tas izmaksā lētāk nekā viss aplidošanas process.

Šīs pārdomas nav saistītas ar Miami, tās ir sekas mēģinājumam sameklēt hostus Ņujorkā. Vakar saņēmu vairākus atteikumus no cilvēkiem, ar kuriem biju sākusi sarunas pirms vairāk kā mēneša. Tad nu centos meklēt jaunus. Lielākai daļai ir kaut kur profilā ieslēpta rindiņa, kas jāizlasa un jārealizē tur uzrakstītais, lai hosts zinātu, ka tu esi lasījis viņa profilu. Piemēram, jānosūta pieprasījumā solījums nečurāt viesistabā uz paklāja. Cits akceptē tikai requestus, citam vajag, lai sūta messages. Pretējā gadījumā, atbildes nebūs. Protams, var saprast cilvēkus, kas saņem daudzus palikšanas pieprasījumus, vienlaikus tas ir drusku kaitinoši. Redzēs kā tas viss beigsies, bet šoreiz visai nopietni apsveru hosteļa iespējas.

Otrs uz pārdomām vedinošais moments ir vistiešākajā veidā saistīts ar Maiami. Es pirmo reizi satiku hostu, ar kuru nevarēju atrast kopīgu valodu. Nekā tāda jau nebija. Uz jautājumu vai traucēju, tiek atbildēts noraidoši. Uz jautājumu, vai drīkstu vēl palikt – apstiprinoši. Vakariņas ēd un saka, ka ir garšīgi. Pat pojoko. Bet tu ar muguras smadzenēm jūti, ka kaut kas nav. Ta pieklājība ir pieklājības pēc un tāda salta. Kad šorīt dzirdēju aizcērtamies dzīvokļa durvis, man bija skaidrs, ka nepalikšu šajā vietā vairs nevienu dienu. Sazinājos ar savu nākamo hostu un vienojos, ka ieradīšos jau šodien, pāris dienas ātrāk kā bija paredzēts. Tad nu izmazgāju drēbes, nobukoju īsu kruīzu, padzīvojos pa internetu, atstāju hostam vēstuli, kurā izskaidroju savu rīcību un devos ceļā.

Ar acīm pavadot debesskrāpjus, kurus jau biju sākusi atšķirt, jūtu, ka rīkojos absolūti pareizi. Ar vilcienu atbraucu līdz norādītajai pieturai Douglas road, tālāk man nepieciešams 37 vai 42 autobuss. Biļešu automāts pie autobusa pieturām neņem pretī banknotes (un arī manu kredītkarti), tāpēc nākas lāčot apkārt stacijai, pie citiem automātiem. Atrodot tos redzu kā pieturā pienāk un aiziet 42 autobuss. Ok, vismaz tas eksisē, mierinu sevi, un vēl jau ir arī 37 autobuss. Stāvot rindā pēc biļetēm, uzzinu, ka eksistē un arī aizbrauc 37 autobuss.

Tomēr pēc brīža atkal nāk 42, un tā kā man nav īstas skaidrības, kurp jābrauc, rādu vadītājai adresi un prasu vai tur nonākšu. Jā gan, viņa arī piesakās mani pabrīdināt, kur jākāpj ārā. Spriežot pēc autobusā redzamā kontingenta un uzrakstiem “superlatino”, esmu nonākusi spāniski runājošā Maiami daļā. To viņi arī dara. Runā. Pusautobuss. Vai nu viens ar otru, vai nu pa telefonu.

Kad monitorā paradās ielas nosaukums, kas rakstīts uz manas lapiņas kā pietura, kur jākāpj ārā, kļūstu mazliet tramīga. Ja nu jaukā vadītāja par mani aizmirsusi? Arī nākamai pieturai ir tāds pats nosaukums. Un nākamai. Tā kā gps biju paskatījusies, ka jābrauc 2,2 kilometri, bet sēžu autobusā jau minūtes 15, sāku nervozēt. Tad vēršos pie sevis: “Nu, ko tu satraucies? Kas var notikt? Aizbrauksi ne tur. Paņemsi taksi, parādīsi hosta adresi un klāt būsi.” Kolīdz esmu nomierinājusies, vadītaja caur vienu pasažieri vēršas pie manis un es izkāpju.

Norādēs rakstīts, ka jāiet rietumu virzienā. Man vienmēr ir bijušas mazliet problēmas atšķirt debespuses. Bet Maiami ir debespušu pilsēta. Ielu nosaukumi ir DA, DR, ZA ar papildinošu numuru utt. Tā kā ir pievakare, nospriežu, ka rietumi būs tur, kur saule laižas uz dusu un sāku iet. Eju pareizi un drīzi jau klauvēju pie kādas privātmājas durvīm.

Sākumā viss ir tumšs un kluss, tad iekšā sākas rejas un ņiguņegs. Saimniekam par manu ierašanos paziņo mazs brūns kokerspaniels Smokijs un terjeru jauktene Brikela. Viņi ir iekarojuši manu sirdi 5 minūtēs un saimnieks Džims tāpat. Smokijs ir atrasts uz ielas, bet Brikela iekritusi no paceļamā tilta upē Brikelas rajonā (tieši tur es mitinājos iepriekšējās dienas), izdzīvojusi un caur draugiem nonākusi pie Džima. Par viņu rakstīja visās avīzēs, stāsta Džims. Tā nu Džims rūpējas par abiem izglābtajiem suņiem. Un es arī šeit jūtos izglābta no smalkā Brikelas rajona.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s