Arī šoreiz paceļoties, laiks ir skaidrs, un var ar acīm pavadīt 15 miljonu pilsētu Stambulu. Vietu kājām vienmēr var vēlēties vairāk, bet visādi citādi lidmašīnā ir kruta. Priekšā esošais ekrāns piedāvā teju neizmeļamas izklaides iespējas. Filmu piedāvājums vien ir mērāms simtos, tai skaitā iespējams noskatīties daudzus pavisam nesen izdotus gabalus. Teorētiski pieejams arī wifi, bet man kaut kā neizdodas pieslēgties.
Tad piedzīvoju ko patiešām “lielisku” – graužot galīgi ne cietos lazdu riekstus, man zobam izlūst pamatīga plombe (vai plomba?). Sāpēt nekas nesāp, bet nu mēle visu laiku cenšas aprast ar jauno situāciju mutē. Kad kārtoju apdrošināšanu, kā reizi noskatījos uz zobārstam paredzēto summu un nodomāju, nez kādai manipulācijai tas pietiktu… 🙂
Pusdienas ir atkal ļoti gardas – lasis, baltvīns, olīvu pasta, šokolādes krēms un tā. Ar visu savu zoba ķezu paēdu, ka prieks. Tāpat arī otra ēdienreize.
Paspēju noskatīties trešo Madagaskaru, pēdējo Poteriādi, Laimīgais (the lucky one) un Marigold hotel, kuras laikā piešņauču divas salvetes. Uz beigām sapratu, ka līdz nolaišanās brīdim pilna filma nesanāks, tāpēc jāizvēlas jau redzēta. Izvēle krita par labu Forestam Gampam, tiku līdz dienestam Vjetnamā. Gulēt gan īpaši neizdevās.
Losandželosas lidostā viss pagāja salīdzinoši mierīgi – federālie kontrolieri man veltīja tikai pāris jautājumus – kāpēc atbrauci, ko darīsi un kur paliksi. Atbildes viņam patika un tiku ielaista Amerikā. Somu gan gaidīju tik ilgi, ka ar acīm jau sāku meklēt pazaudētās bagāžas pieteikšanas punktu, bet pašās beigās mans koferīts tomēr tika izspļauts uz melnās, slīdošās lentas.
Auto īrē sākās vakara nepatīkamā daļa. Ilgai gaidīšanai sekoja īsa saruna ar parakstīšanas aktu un tekstu – tur ārā stāvvietā ejiet uz ekonomisko mašīnu zonu, atslēga ir mašīnā, good buy. Es kopā ar vēl vairākiem ļautiņiem klīdu pa stāvvietu, mēģinot saprat, kas notiek. Pēc kāda laika sapratu, ka principā var ņemt jebkuru mašīnu, kas stāv tavā zonā. Es izvēlējos sarkanu lēdiju. Tad mēģināju saprast, kā attaisīt aizmugurējās durvis, izrādās – ar puļķīša pacelšanas metodi :).
Tad, par godu kaut kam ir ciet viena no galvenajām ielām – Mančestras iela. Tad nu man tiek sniegta informācija kā to apbraukt, no sērijas – pagriezieties pa kreisi, tad vēlreiz pa kreisi, tad pa labi, tad atkal pa kreisi, vēlreiz pa labi un būsiet uz lielās šosejas. Protams, man viss ir skaidrs momentā. Ieslēdzu Ivetas aizdoto gpsu un dodos ceļā. Jāteic, ka pagaidām ar gps vēl neesmu 100% sadraudzējusies, tāpēc tāda milzu pārliecība, ka šis man teiks patiesību, patiesību un tikai patiesību, man nav. Kaut kā klunkurēju uz priekšu, līdz nonāku līdz brīnišķīgajam highway.
Jā, sešas joslas katrā vizienā, tumsā, ar nepazīstamu auto, jūdzēm spidometrā, garām lēkšojošiem citiem auto, ir tīrais prieks un līksme. Protams, papildus asumiņu piedod negulētās vairāk kā 24 stundas. Man bija jānobrauc nepilni 100 km, bet to laikā paspēju teju jau ienīst Ameriku ar tās milzīgajiem apjomiem, automašīnām, pilsētām un attālumiem. Domās skatīju mīlīgo Stambulu, Itālijas līkumainās taciņas un Latvijas lauku ceļus.
Brīnumainā kārtā atradu meklēto pilsētu un pat ielu, bet, kad mēģināju zvanīt savam mājas saimniekam, telefons teica, ka neko nezinu, nebūs te nekāda zvanīšana. Laimīgā kārtā izdevās atrast īsto māju un jau pēc brīža klauvēju pie Džima durvīm.
