Cik dažāds ir šis vārds. Es esmu lepns par savu zemi. Es lepojos ar savu bērnu sasniegumiem. Esmu lepns par paveikto. „Skat, viņš man pagāja garām, pat nepasveicināja, laikam lepns palicis”, kāds nosaka. Vai nav paradoksāli?
Beidzot bija laiks izlasīt šīsnedēļas Sestdienu un Iru. Abos stāsts par vienu un to pašu lesbiešu pāri (paklanos dziļā cieņā pret māti). Protams, tas par godu rītdienas lepnumam (praidam). Latvijas lepnums. Latvijas praids. Vienā lepnumā visi draudzīgi raud no laimes, otrā no naida vai sāpēm. Vai nav paradoksāli?
Latvijā diemžēl ir daudz nepilnu ģimeņu. Visbiežāk, tēvs ir kaut kur izgaisis. Vai ir ģimenes, kas tiek saglabātas bērnu vai morāles standartu vārdā. Tas nekas, ka viens (vai pat abi) tiek sists un pazemots. Morāli vai fiziski. Tā ir ģimene. Ģimene, ko veido krāns un vagīna (atvainojos par tiešumu) ir akceptējama, neraugoties, kas notiek augstāk, bet ģimene, kuru veido divas mīlošas, gādīgas dvēseles – nē. Vai nav paradoksāli?
21. gadsimts. Vārda, runas un izpausmes brīvība. Dažādības vērtība. Uz papīra ir. Bet dzīvē? Realitātē? Katra sirdī? Tukšums. Vai naids. Nedod, Dievs, Praids. Vai nav paradoksāli?
