Pēc vakarvakara man ir sajūta, ka pazīstu 7 foršākos spāņus personīgi. Tātad, kur mēs vakar palikām.. Pēc garas pilsētas un muzeju (tai skaitā Heineken, khm) baudīšanas, to vien gribējās, kā atrast kādu klusu vietiņu, kur atpūtināt kājas, apcerēt notikušo un uzlādēt elektroierīces. Tieši pēdējās vajadzības vadīta, ložņāju pa kāda piemīlīga krodziņa galdapakšu, līdz saimniece jautā, ko esmu pazaudējusi. Uzzinājusi manu vēlmi pēc elektrības dakšas, viņa aiz kāda aizslietņa veikli izvelk man nepieciešamo kontaktu kopā ar paziņojumu, ka kaut kas būšot jādzer arī. Tad nu priecīgi pasūtu zaļo tēju un alu un tad vēl vienu alu, un kādā brīdī pie viena no galdiņiem uzrodas jautra kompānija, pēc kuras runām atpazīstu zināmus vārdus un pēc brīža, ejot gar viņu galdiņu uz Pašizinātkurieni, apvaicājos vai viņi ir spāņi. Esot, un no pašas Spānijas. Tad nu vēstu viņiem par savām attiecībām ar šo valodu un saku, ka, ja kādam ikurāti paliek garlaicīgi, var atnākt man nodrošināt zināmu praktizēšanos. To nu gatavi ir visi un saņemu uzaicinājumu pievienoties viņu galdiņam. Pēc iepriekšējā blogieraksta piebeigšanas, to arī daru.
Vispirms, protams, ir vieglākā daļa par to kā sauc un no kurienes nāc, tad sāk klāties grūtāk. Pēc īsa brīža spāņi atskārst, ka nezinu pašu galveno, un tieku lēnām apmācīta lietot spāņu lamuvārdus, un to, kā zināms, nav mazums. Tad nu notiek tas, no kā es baidījos, un vēlme komunicēt uzvar pār vēlmi praktizēt valodu. Tad nu mēs pārsvarā angliski, bet pa laikam arī spāniski, runājamies par visu un neko. Par to, ar ko kurš nodarbojas, cik kuram gadu, par valstīm un ceļošanu. Man ir aizmirsies pat elementārais valodas līmenis, bet, neraugoties uz to, viņi mani cītīgi labo plus apgalvo, ka priekš laika, ko mācos, man esot lielisks vārdu krājums. Laikam tāpēc, ka varu spāniskiski pateikt vārdu dobums – madriguera. Nepietiek vien ar manis izklaidēšanu, viņi kategoriski atsakās pieņemt naudu kopējam rēķinam, nepiekāpīgi uzstājot uz izmaksāšanu. Tad mēs dodamies uz Makdonaldu kaut ko apēst. Ēst ir ļoti grūti, jo visu laiku jāsmejas. Pēc tam visi dodas nosit laiku līdz lidojumam un pavadīt mani teju līdz “mājām”. Mēs kopā nofotografējamies pie I amsterdam zīmes un atvadāmies ar visiem un katru.
Tad es dodos pāri milzīgam zāles laukumam uz mājām un aiz manis ir senā pils ēka un priekšā puspills mēness – pilnīga Melanholija. Un tomēr pāri visam absolūta laimes sajūta.
Tad es pārrodos hostelī, protams, ir sasodīti vēls un visi guļ. Ieeju savā istabā un tur ir tumšs kā peklē. Pēc taustes aizsteberēju līdz savai gultai un cenšos nolikt jaku starp divam divstāvu gultām uz zemes. Pēc protestiem saprotu, ka stūķēju jaku tieši vienam jaunietim sejā (laimīgā kārtā bijām iepazinušies). Līdz ar nebeidzamām atvainošanās vārdu straumēm, acis lēnām aprod ar tumsu un sāk izšķirt kas ir kas. Tomēr ir labi, ka mans upuris ir ieslēdzis telefonu, jo, pateicoties šai gaismai, pirms slaika kāpiena un ievelšanās savā gultā, paspēju piefiksēt faktu, ka tur… jau guļ kāds.
Normāli. Ir ap diviem naktī un man nav kur gulēt. Eju uz recepciju un izstāstu savu bēdu. Pāris vēl gulēt neaizgājušie rēc nebalsī par manu situāciju, bet recepcionists, ņem talkā lukturi un dodas uz mūsu istabu meklēt man kādu palikšanas iespēju. Tāda visai drīz tiek atrasta netālu esošā otrajā stāvā un es tur uztraušos kā vista uz lakts un priecīgi iemiegu.
Jāsaka, ka kopumā hosteļa personāls vēlējās man iztapt un piepildīt vēlmi gulēt pirmajā stāvā. Tikai viens personāls to nebija pateicis otram, kā rezultātā, man paredzētā gulta tā arī palika tukša, bet es pavadīju vēl vienu nakti akrobātiskā stāvoklī.
Jāteic, ka nu jau pienācis atkal vakars, tagad jau sēžu un rakstu šīs rindas sava hosteļa recepcijā. Pirms mirkļa, dzirdot, ka mana hosteļa “saimnieki” sazinās svešā mēle, jautāju kādā valodā viņi sarunājas, viņi atbildēja, ka grieķu. Grieķu? Grieķu! Es tak zinu grieķu valodu teju perfeki, bet vienīgais vārds, kas man nāk prātā un, ko arī veltu viņiem ir – Malagas!
