Neviens negrib būt jauns. Neviens negrib būt vecs.

Dzīve

Citējot kādu dziesmu, iesākšu pirmo ierakstu par vecumu. Pirmo, jo tam, visticamāk, sekos vēl citi. Šobrīd vecums ir tēma, kas mani interesē un samērā regulāri liek aizdomāties dažādās dzīves situācijās.

Vēl nesenā atmiņā laiks, kad gaidīju 18, lai varētu visur tikt iekšā, nopirkt aliņu, nokārtot autovadītāja apliecību, pretendēt uz visādiem konkursiem un stipendijām. Diezgan bieži atrados sabiedrībā, kur biju pati jaunākā. Plaukstošs un daudzsološs talants, protams ;). Līdz zināmam vecumam man nebija vārds „nevaru”, jo šķita, ka vienīgais cilvēka ierobežojošais faktors ir laiks. Kad atceros, ka pirmajā kursā studēju divās augstskolās (tostarp Medicīnas akadēmijā (lai Dievs žēlīgs)), gāju autokursos, aktīvi darbojos korporācijā, dziedāju korī un pamanījos apmeklēt katru tusiņu. Šī kombinācija man iemācīja, ka var būt ne tikai laika, bet arī spēju robežas. Nē nu, faktiski es to uzzināju otrajā kursā, kad paralēli teju visām šīm aktivitām, vēl mēģināju strādāt pilnas slodzes darbu. Varbūt kādreiz uzrakstīšu arī par to.

Nu, lūk. Un pēc pavisam īsa brīža seko pirmais trieciens, lasot, ka kādam projektam var pieteikties līdz 26 gadu vecumam. Sasodīts, – tu nodomā savos 27 gados. Pēc tam jau seko citi, kam esi nokavējis pietiekšanos līdz 30 gadiem. Un tad, aizpildot daudzo aptaujas anketu ailītes, tu aizdomājies, ka pavisam drīz būs jāsāk vilkt ķeksis jau nākamajā rūtiņā un tavi 30+ nemanot pārvērtīsies par 40-.

Vakar lasīju žurnālu Santa un Ievas veselība. Vispār man ļoti patīk lasīt žurnālus – ja vēl no tiem iznīdētu tās bezjēdzīgās kosmētikas jaunumu un padomu lapas, kā arīdzan visas, tā saucamās, modes lapas, tie kļūtu daudz plānāki un vērtīgāki (redzu Sabīnes nepiekrītoši saraukto pieri :). Tur man arī aizķērās 2 domas saistībā ar vecuma tēmu. Politoloģe Vita Matīsa atzīst, ka gribētu piedzīvot kombināciju – tagadnes prāts un 20 gadi. O, jā! Nezinu, cik Matīsas kundzei gadu, bet drusciņ vairāk kā man noteikti (laba sajūta, ne), bet es arī savos 30+ neatteiktos no šāda pakalpojuma – 20 gadi un šībrīža prātiņš. Un neilgi pēc tam lasīju interviju ar kundzi cienījamā vecumā – Olgu Utkinu un pie vienas no bildēm acis aizķērās pie starojošas sievietes ar parakstu: „šeit man tikai 40”. Mani vispār ārkārtīgi šarmē veci cilvēki, kas ir spējuši saglabāt sevī humora izjūtu, dzīvessparu un nostāju. Ar cieņu un apbrīnu viņos raugos. Un šādos cilvēkos skatoties, arī vecums šķiet skaists. Īpašs, dzīves radīts mākslas veids.

Es jau zinu, ka vecums ir relatīvs un droši vien pēc 10 gadiem man nāks smiekli par šodienas bažām, raizēm par 30+ vecumu, domāšanas veidu, uzskatiem utt. Nav jau arī tā, ka sēžu un to vien daru kā raizējos un jūtos dikti veca. Man patīk mans vecums un kopējā sajūta, tomēr ik pa brīdim piezogas doma, ka negribas attapties sirmā vecumā (ja davilkšu) un saprast, ka patiesībā esmu vēlējusies nodzīvot pilnīgi citādu dzīvi.

2 komentāri

  • Šajā nedēļas nogalē tieši par šo tēmu dzirdēju vienu labu teikumu. Precīzi vairs neatceros, bet bijis aptuveni tā. 90 gadus veca kundzīte savai 75 gadus vecajai draudzenei saka: “Tu vēl jauna!”.

  • Lai gan man ir 30-, es arī nesen apjautu, ka ir atkal otrādāk. Man arī līdz 18 gadu vecumam šaaaaausmīgi gribējās būt vecākai. Darīju visu iespējamo un man tas arī izdevās (veikalā pērkot alkoholu, man nekad neprasīja dokumentus 🙂 ). Tagad, protams, ir otrādi – mēģinu izdomāt, kā lai izskatos jaunāka par saviem 27. Bail domāt, kas vēl būs tālāk. 🙂

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.