Acis atveras starp trijiem un četriem naktī. Vispār jāceļas ir Zanei, es varētu mierpilni sust, bet man laikam piemeties kaut kāds empātiskais stress. Un nez no kā vēl sācis sāpēt zobs. It kā nepietiktu ar pumpu uz kakla, kas pamazām pārvēršas mazā augonītī. Toties galva gan vairs nesāp. Mierinu zobu un vēroju Zanes gatavošanos ceļam.... lasīt vairāk
Place: Senegal
Āfrikā man rādās spilgti un raibi sapņi. Piemēram, šonakt nosapņoju, ka Māra Zālīte grib rakstīt grāmatu bērniem, bet tad saprot, ka tieši tādu jau ir uzrakstījusi. Vēl redzu arī lielo augu terases malā, kuru vakar Zanei solīju apliet, bet aizmirsu. Tā ir pirmā lieta, ko izdaru no rīta. Paziņoju augam “tu man jau sapņos rādies”... lasīt vairāk
Kā lai mierīgi paguļ? Tumšādains jaunietis ar drediem ļoti lūdz antibiotikas, tas esot dzīvības un nāves jautājums. Mazā kabinetā demonstrēju darba kolēģiem savas divas smaržu pudelītes, tad kolēģis atver savu skapīti, un viņam tur ir reāls parfimērijas plaukts. “Tu vēl neesi gatavs cīņai, tu esi pārāk vājš,” dzirdu garāmejot, pēkšņi atrodoties Troņu spēlēm līdzīgu intrigu... lasīt vairāk
Nu jau man ir izveidojies Dakāras dienas ritms. Pie Allahu Akbar es pat vairs nemostos, ceļos reizē ar sauli ap 7. Tad duša, kafija, brokastis, Duolingo un mācību mājasdarbi. Ap 11/12 eju ielās kaut ko pieredzēt, ap 17 pārkarsusi atgriežos mājās, eju dušā, mazgāju pa dienu piesviedrētās drēbes. Uzvāru tēju un ķeros pie bloga ieraksta.... lasīt vairāk
Šodien manā Dakāras ikdienā ir divi lieli notikumi – mācības un Eduarda ierašanās. Tas nozīmē, ka nekādam pilsētas piedzīvojumam neatliks laiks, bet par to nav liela bēda. Iesākumā biju sapratusi, ka starp Zanes aizbraukšanu un Eduarda atbraukšanu būs trīs dienu pauze, bet izrādījās, ka piecu. Man šobrīd ir sajūta, ka Dakārā esmu apskatījusi visu ievērības... lasīt vairāk
Vakar vakarā saklausīju, kā uz ielas piestāj auto un, izliecoties pa logu, atpazinu Džibrila tēta mersedesu. Viņi abi bija veiksmīgi satikušies lidostā un nonākuši šeit. Nosteidzos lejā, apsveicinājos ar abiem, tad steidzu rādīt Eduardam naktsmītni. “Mēs taču iziesim ārā?”, Eduards prasa un mēs ejam ārā. Ir jau pāri desmitiem vakarā un ielas ir vietējiem standartiem... lasīt vairāk
Rīt pazūdam uz Gambiju, Eduardam šodien ir otrā un pēdējā diena Dakārā, centīšos viņam koncentrētā veidā parādīt labāko no tā, ko esmu savā pilsētas iepazīšanas laikā pieredzējusi. Rīts tomēr nedaudz ievelkas, un pusceļā uz Gorē salas prāmi, saprotam, ka uz 11:00 nepaspēsim ar garantiju. Palūdzam šoferim braukt tālāk, sāksim šodienu ar lielāko modernās mākslas biennāles... lasīt vairāk
Šorīt mūsu mobilo tālruņu modinātāji auro skaļāk par saucieniem uz lūgšanu. Esam gulējuši nepilnas sešas stundas, nu galīgi negribas vertikalizēties. Bet jāceļas ir, jau tā mēs izvēlējāmies vēlo Gambijas autobusu (9:00), nevis agro (7:00). Iekožam brokastis, iestūķējam vēl pēdējās mantas čemodānos, kas mūs gaidīs atpakaļ no izbrauciena tepat, un saucam taksi uz tālo autoostu. Ielas... lasīt vairāk
Pieceļamies līdz ar gaismu, bet, kamēr ieejam dušā, sakrāmējam somas un ieturam brokastis, jau ir deviņi. Tad Eduards vēl uz atvadām pieķeras veikt pēdējos saimnieka datora sačubināšanas darbus, kuriem ik pa laikam nepieciešama Džordža klātbūtne, bet viņš skraida starp simts darbiem un problēmām. Lielākā no tām ir tāda, ka platforma Booking.com tieši pirms tūrisma sezonas... lasīt vairāk
Ticiet vai nē, šonakt bija vēsi. Mūsu bungalo atrodams vien palags, pret rītu bijām ietinušies tajā kā kūniņas. Uzaustot siltajai rīta gaismai, apkārtne izskatās tīri jauka, kad vēl paēdam brokastis, dzīve vispār šķiet lieliska. Saimnieks Roberto mums iesaka apmeklēt kaimiņu ciemu Abene, tur esot aplūkojams brīnišķīgs koks. Kāpēc ne! Līdz kokam ir deviņi kilometri, septiņi... lasīt vairāk