“Kas tie jums par jautājumiem?”, brīnās Aina. “Es domāju, jūs man par maizes cepšanu prasīsiet!” Maizes cepšana ir galvenais iemesls, kāpēc esam atbraukuši pie Laidzes pagasta “Rugāju” mājas saimnieces Ainas Šteinbergas, tomēr mūs interesē arī citas sadzīves tēmas un stāsti, kuru viņai netrūkst.
Runīgā sieva nāk no Varakļāniem un, kā pati smejas, ar latgaļu sirsnību ir iesildījusi apkārtējos kurzemniekus. Pēc vidusskolas Aina aizgājusi studēt veterinārās zinības uz Jelgavu, kur paralēli studijām dziedājusi Nākotnes korī. Uz kori atnācis dziedāt arī Arvis, Ainas nākamais vīrs, kurš arī bija iecerējis studēt veterinārmedicīnu. Abi sadziedājušies, bet, tā kā Jelgavā nav varējuši tikt pie kopīgas istabiņas kopmītnē, pēc kāzām pārcēlušies uz Arvja tēva gādātajām mājām Talsu pusē, kur dzīvo abi vēl šobaltdien. Vīrs pēc profesijas esot zivkopis un pēc teju divdesmit Ālandu salās nostrādātiem gadiem atgriezies Latvijā un tagad palīdz mājas solī. Ainas galvenais rūpals šobrīd ir maizes cepšana, vasarās arī tūristu grupu uzņemšana, bet pa vakariem viņa palīdz uzkopt telpas Talsu 2. vidusskolā. Aina atzīst, ka dzīve nav bijusi viegla. Kamēr vīrs strādājis ārzemēs, viņa vadījusi dzīvi mājās un audzinājusi trīs dēlus – gan mācījusi viņiem braukt ar auto, gan sienu gādājusi, gan lopus turējusi. Vēl nesen varējusi ienest mājā 40 kilogramus smagu miltu maisu. “Jaunībā jau visu var,” Aina pasmaida un atzīst, ka tagad gan veselība vairs neatļaujot šādus izgājienus.
Jaunībā Aina sapņojusi kļūt par aktrisi, bet nav šo ceļu gājusi, viens no iemesliem esot bijis latgaļu akcents. Toties tagad Aina spēlē amatierteātrī, runas prasmes lieti noder tūristu uzņemšanā, tāpat arī dauzoties ar mazbērniem. “Es domāju, ka neviens tā nemuļķojas kā mēs. Mēs pārģērbjamies teātra drēbēs, lēkājam, skrienam, visādi bubuļi nāk. Mazbērnus mēs saucam par cumpuriņiem, bet, kad viņi neklausa – par bižubožukiem”, Aina stāsta.
Vasarā visi pasprūk, kur nu kurais, bet rudenim sākoties, reizi mēnesī Aina pulcina bērnus un mazbērnus uz kopīgām pusdienām, parasti tas notiek svētdienās, kad saime atgriežas no dievkalpojuma. Aina zina, ko celt galdā, kas kuram garšo un kas nē. Bērniem nepārspētas ir mammas ceptās kotletes, bet mazbērniem tīk plānās pankūkas. Daži no mazajiem neēdot sīpolus, bet, ja tos sablenderē un pievieno ēdienam, tad viņi tos nepamana un ēd, ka prieks.
Gan ģimenes sanākšanās, gan citās reizēs Aina gatavo dažādus gardumus – no saldā gala tas ir žāvētu augļu krēms vai baltmaizes sacepums ar āboliem, no sāļā gala – asinsdesas, siļķu sacepums, abāda – tikko kautas cūkas daļas ar kāpostiem, kartupeļu desas. Daudzi no šiem ēdieniem nāk no Latgales. Kad Aina gatavojusi ēdienkarti Mājas kafejnīcu dienām, tā esot saukusies “Latgaliete Kurzemē”. Vēl Aina aktīvi piedalās dzimtas salidojumu organizēšanā, Latgales puses radi parasti sanākot ap 60, tā esot tikai daļa. Arī vīra dzimtas pirmo salidojumu organizējusi Aina, kas smejas, ka viņa citreiz jūtoties vairāk Šteinberga nekā vīrs. Ainai ir ideja kādreiz sarīkot sanākšanu, kurā satiktos Šteinbergi – nevis tikai radi, bet visi, kuriem ir šāds uzvārds.
Savulaik ģimenē brūvējuši arī pīlādžu vīnu un vienu no partijām, kas padevusies īpaši laba, dēls noracis dārzā, virsū uzliekot metāla vāku, lai pēc tam var atrast. Kad pienācis laiks vīnu celt laukā, dēls staigājis apkārt ar metāla detektoru un Aina ar lāpstu, bet aprakto mantu tā arī neesot atraduši, nu jau tā guļ zemē vairāk nekā desmit gadu.
Ainas vīrs dzimis un audzis netālajā Uguņciemā. Aina atceras, ka vīra vecāki visu mūžu braukuši sēņot uz tās puses mežiem un nereti atgriezušies puspliki. Sēņu bijis tik daudz, ka vietas grozos nepieticis, esot bijis jāliek lietā arī drēbes. Viņai pašai gan nekad tik prāvs guvums nav gadījies. Uz Uguņu pusi, uz Upesgrīvu Aina brauc tad, kad nepieciešams atpūsties. Tur var pastaigāt gar jūru, pasēdēt uz soliņa un pēc tam pabraukt pa Jūrmalciemiem un tad caur Talsiem atgriezties atpakaļ.
No Jūrmalciemu nāk arī Ainas galvenais maizes meistarstiķis – Vecā Krēķene, tā saukuši sievu, kas cepusi šādu maizi. Sākumā uz rudzu maizes pamatnes kārtīgā slānī saliek žāvētu gaļu, tai liek pāri tikpat brangu kārtu ar sīpolu ripām un pēc tam siļkes. Bagātīgajam pildījumam pa virsu uzliek mīklas plātni, kuru rūpīgi savieno ar apakšējo. Gatavo kukulīti šauj krāsnī cepties un pēc tam ēd, slavējot saimnieci. Aina cep 11 veidu maizes – ar olīvām, kaltētiem tomātiem, burkāniem, bietēm, ķirbjiem, žāvētiem augļiem utt. Viņai pašai visvairāk garšo pašas ceptā sēklu maize.
Pie maizes parasti klāt tiek pasniegts zaļumu sviests, kura galvenā piedeva ir lupstājs – latviešu viagra. Savulaik ciemojusies krievu valodā runājoša grupa un Aina nezinājusi, kā šo augu sauc krieviski. Kāda no dalībniecēm nākusi talkā un sacījusi, ka to var nosaukt pieklājīgi un ne tik pieklājīgi. Zolīdā versija esot “Ļubistok”, bet tā otra – “Jebaltrava”.
Ainas cepto maizi ar zaļumu sviestu baudījis arī prezidents Raimonds Vējonis, kas šeit viesojies Kurzemes tūres laikā. Aina atceras, ka prezidents esot maizi krietni ēdis un viņai vēl pasprucis: “Ēdiet, ēdiet, prezidenta kungs. Bet es nezinu, kā jūs šonakt gulēsiet.” Šis neesot ņēmis ļaunā, smējies un pēc tam par tik vienkāršu un jauku uzņemšanu Ainai rokas bučojis. Arī viņa pavadoņi un “Talsu zieds” finālā bijuši priecīgi par sirsnīgo pasākumu, kura sagatavošana gan prasījusi ne mazums nervu. Dubļaino pagalmu nobēruši ar oļiem, prezentāciju zāli laukakmens ēkā vēdinājuši vairākas dienas, lai tā kaut cik iesiltu (viesošanās notika aprīlī), dēls-karavīrs pie mājas stāvošos lādiņus vedis prom ar ķerru, kurai riteņi liekušies katrs uz savu pusi. To, ka tie nav sprāgstoši, mājinieki zinājuši, bet prezidenta drošības dienests, iespējams, nē. Prezidenta komanda izpētījusi vietu pirms pasākuma, notikuma dienā visu izošņājis vilku suns, i maizi no galda pagaršojis.
Interese par viesošanos pie Ainas esot liela, bet viņa cenšas grupas uzņemt pārsvarā vasarā, kad prezentāciju zālē ir silti. Un arī ne pārāk bieži, jo galds pirms tam jāuzklāj, pēc tam jānovāc, jāizklaidē sanākušie, divas stundas runājot – tas paņem daudz spēka un enerģijas. “Rugājos” ciemiņi var ne tikai maizi degustēt un Ainas stāstos klausīties – šeit ir arī senlietu muzejs, padomju laika stūrītis, eksponāti no Bēru muzeja. Mūsu ciemošanās laikā mantas, jeb kā šai pusē saka – krodas – sakrāmētas pa kaktiem, jo šī ēka bijusi viena no Lailas Pakalniņas jaunākās ieceres filmēšanas lokācijām.
No Latgales nāk ne vien ēdieni, bet arī teicienos ietvertas dzīves gudrības. Ainas mammas iemīļotais teiciens esot vēstījis, ka steiga saēd cilvēku. Kad vaicāju Ainai, vai izdodas bez tās iztikt, viņa tikai pašūpo galvu – nē, nesanākot, darāmā nekad netrūkst. Un atceras tēva teikto, izrunājot to latgaliski: “Meit, nekad neslaukies slapjā dvielī.” Tas nozīmē, celies no rīta pirmā, un tev nekad nebūs jāslaukās slapjā dvielī. Tāpat viņš sacījis: “Bez darba, meit, nekā nav.”
Paldies KKF par atbalstu. Sīkāk par projektu un tajā piedzīvoto lasiet: https://balta.net/projekti/etnografiska-ekspedicija/
