Miegūzes ciema ļaudīm miegs nav prātā. Vieni no ciema rosīgajiem ir Sanita un Raivis Reinbergi, kas trīs hektārus laukakmeņiem un māliem bagātās zemi pārvērtuši puķu laukos. SIA “Puķu lauki” ir abu laulāto sapnis, kurš dzimis katram atsevišķi, bet satiekoties pārtapis par kopīgo. Abi iepazinušies, strādājot kokaudzētavā Baltezers, parunājušies caur puķēm, apprecējušies un desmit gadus nodzīvojuši Ādažos, kur piedzimuši trīs dēli.
Savulaik Raivis audzētavas darbinieku ballē saderējis uz kasti šampanieša, ka viņam būs sava saimniecība. Savukārt Sanita to apsolījusi sev deviņdesmitajos, kad Bulduru mācību prakses ietvaros gadu pavadījusi Vācijā. Sanita tur ieguvusi nenovērtējamas zināšanas, otru ģimeni un sapni par to, ko dzīvē vēlas. “Vācijā stacijā mani sagaidīja maza, sīka saimniece, kurai blakus sēdēja milzīgs vācu dogs, un viņa pasniedza man puķu pušķi. Nonācām galā, mani apsēdināja skaistā telpā, pasniedza kūku un kafiju, apkārt zēla fantastisks dārzs, leca pāvi un skanēja klasiskā mūzika. No padomju laikiem es biju nonākusi eiforijā. Es nolēmu, es arī tā gribu!”, atceras Sanita.
Tā kā jaunajai ģimenei nav bijis naudas, lai iegādātos nekustamo īpašumu, abi nolēmuši pārcelties uz Laidzes pagastu Talsu pusē, uz Sanitas tēva dzimtajām mājām un saimniekot tur. Raivim visa dzimta nākusi no Talsu puses, tāpēc arī viņam šī bija atgriešanās pie saknēm.
Kopš tā laika pagājuši 18 gadi, un ģimene šeit ir iesakņojusies gluži kā viņu stādītais dārzs. Koki ir izauguši, Sanitas veidotās košumdobes krāšņi sazēlušas un kalpo kā spēka vieta pašiem un iedvesma ikvienam atbraukušajam. Ciemos brauc ekskursanti, lai apbrīnotu dārzu un to veidotājus, bet visbiežāk šeit ierodas stādu tīkotāji, lai gūtu papildinājumu savam dārzam.
Biznesu abi uzsākuši ar skujeņiem, jo savulaik Latvijā bijis īsts skujeņu bums. Tomēr šejienes zemē tie nav pārāk labi padevušies un Sanita likusi lietā Vācijā gūtās zināšanas – tagad saimniecība specializējas uz ziemcietēm un graudzālēm. Latvijas mērogiem šāda specializācija esot neparasta, bet holandieši un vācieši, no kuriem lielākoties tiek iepirkts stādmateriāls, esot izbrīnīti – kā tik neliela saimniecība var piedāvāt tik plašu izvēli, aptuveni 800 veidu augus. Eiropā notiek daudz lielāka specializēšanās. Viņi var atļauties ražot stādus par daudz izdevīgākām cenām, jo dara to milzīgos apmēros un šim procesam piemērotos klimatiskajos apstākļos. Sanita un Raivis tikai nopūšas, atceroties ciemošanos Holandē – tur jebkurš stādiņš, atstāts podiņā uz lauka, ieskaņojas un nezina bēdu. Pie mums stādus var izpostīt sals, sausums, vējš, plūdi. Piemēram, pērn vasarā pusstundā nolijis tik daudz nokrišņu, ka visi stādi saskaloti čupā un ūdeni nav varējuši izsūknēt nedēļu.
Ne tikai klimats dara šo biznesu grūtu. Otra nozīmīgā specifika ir sezonalitāte – puse no gada jāstrādā vaiga sviedros, tad ir arī peļņa, bet otra gada puse nekādus ienākumus nenes, jādzīvo no sezonā sastrādātā. Arī darbiniekus, kas sezonas karstumā var sasniegt pat 20 cilvēkus, pa ziemu nodarbināt nevar, nav no kā maksāt algas. Savukārt, pavasarī, vasarā un rudenī bez palīgiem neiztikt. “Mums ir ravētājmeitenes, lasītājmeitenes, aplasītajmeitenes (vāc pasūtījumus), apsēklotājas (tās, kas sēj), stādītājas. Puiši palīdz pie transportēšanas darbiem”, stāsta Sanita.
Dēļ sezonalitātes un grūti prognozējamiem ienākumiem abi arī izvairās no kredītu ņemšanas. Ir izņēmumi, piemēram, traktora iegāde, kur pati tehnikas vienība ir kā ķīla, bet ne tad, ja “uz spēles” jāliek māja un zeme. Sanita arī piekrīt omītes teiktajam “sveša nauda ir sveša nauda”, tāpēc cenšas labāk darīt visu lēnām, maziem solīšiem, bet par savu naudu.
Tas ir iemesls, kāpēc jaunā skaistā māja, kas ir līdzīgai tai, ko Sanita savulaik Vācijā noskatījusi pie saimniekiem, top jau septiņus gadus. Visu laiku notiek kādas ķibeles, kas prasa naudu un spēku, mājai nākas pagaidīt. Paši joprojām mīt pēc Ziemassvētku kaujām senču celtajā kūtiņā bez īpašām ērtībām. Kā starpposms pagalmā uzcelts mazs namiņš, kurā pienāk siltais ūdens. Sanita atceras, ka pirmos piecus gadus, ejot šeit vannā, viņa raudājusi no laimes. Pirms tam mazgājušies visi vienā bļodā vai braukuši pie mammas uz Talsiem, turp vesta arī netīrā veļa. Abi atceras, ka tas esot bijis ļoti grūti, arī tagad dzīve nav viegla. Vasarā neesot laiks ne ceļot, ne pie kāda ciemos braukt, pat paēst bieži vien sanākt tikai ap deviņiem, desmitiem vakarā – visu laiku jāstrādā. Tomēr saimnieki nesūrojas, jo tā ir viņu izvēlētā dzīve. “Mēs kādreiz ienākam mājās nodzīti kā zirgi, bet esam konstatējuši, ka, ja tu dari to, kas tev patīk, tev vienmēr būs enerģija, tev vienmēr būs vēlme, tev vienmēr būs interese”, ir pārliecināts Raivis. Bērni šo biznesu nevēlas turpināt, bet vecāki par to pārāk nepārdzīvo, jo apzinās, ka šis ir viņu sapnis, ko nevar uzspiest citiem.
Lai uzlādētu baterijas un tiktu ārā no mājas, abi pievēršas hobijiem – Sanita reizi nedēļā dodas uz šūšanas pulciņu, kur tiek pie skaistiem kostīmiņiem, kleitām un socializācijas, Raivis labprāt pasporto, dodas paskriet. Abi kopā mēdz aizbraukt izstaidzināt suņus un izvēdināt galvu uz dižjūru, viņiem esot sava vietiņa netālu no Mazirbes – līdz jūrai jāiet divi kilometri pa brīnumskaistu mežu un cilvēka neesot neviena. Ziemā abi mēdz aizbraukt ārpus Latvijas, arī tur parasti cenšas nonākt tuvāk dabai, kur mazāk ļaužu. Raivis ļoti iecienījis slēpošanu, tur viņš ķer adrenalīnu.
Arī ikdienā abi ir tuvu dabai ne tikai biznesa, bet arī pārliecības dēļ. Reinbergi uzskata, ka ēst vislabāk esot to, kas audzis tuvu mājām, piemēram, ābolu nograuzt uzreiz pēc nokrišanas zemē, nevis turēt to burkā desmit gadus. Ābolu sula gan ir viena no tām lietām, ko paši sagatavo ziemai, vēl tiek vārīts tomātu biezenis un iemarinētas vismaz 70 burciņas gurķu – Raivis esot liels gurķēdājs. Burciņām klāt gan drīkst ķerties tikai tad, kad uzsnidzis pirmais sniegs. Tomāti izaug pašu siltumnīcā, bet gurķi tiekot ūdensžurkām, tad nu izejmateriālu bieži nākas gādāt no citiem. Ar ogām un sēnēm ģimeni apgādā Sanitas mamma, jo pašiem tam neatliek laika.
Omītes savulaik brīnījušās par jaunās ģimenes paradumiem, piemēram, pašiem necensties izaudzēt dārzā visu ēšanai nepieciešamo. Sanita ar smaidu atceras abas omītes, kuras nu jau ir viņā saulē. Abas bijuši pilnīgi pretstati. Viena bijusi aktīva līdz pēdējam brīdim, izceļojusi visu padomju savienību, zinājusi valodas, dziedājusi korī, mīlējusi rotas, kristālus un svētkus. Otra omīte gandrīz nekad nav izgājusi no mājas, bijis īsts zemes cilvēks. Viņa bijusi nenormāli kārtīga, Sanita neatceras, ka 95 gadu garajā mūžā kaut reizi krūzīte būtu palikusi neizmazgāta. Un, tā kā omīte pieredzējusi ieputināšanu uz nedēļu, tad piedarbītē vienmēr vajadzējis būt noteiktam daudzumam eļļas, miltu, cukura. Kaimiņi vienmēr zinājuši, ka šajās mājās var dabūt visu, ja kas pašiem izbeidzies.
Reinbergi smejas, ka viņu filozofija esot kaut kur pa vidu šīm pieejām. Sanita gan atzīst, ka, kļūstot vecākai, aizvien mazāk gribas kaut kur braukt. “Man ir tik labi te. Ļoti, ļoti. Es tieši šogad izbaudīju, ka dārzam ir teju divdesmit gadi un mani koki ir izauguši, tā ir vērtība. Dārzam, tāpat kā ģimenei, ir jābūt paaudzēm. Un tad, kad ir visas paaudzes dārzā, tad ir harmonija.”
Raivis un Sanita tiecas atteikties no tradīcijām, kas nenes prieku un jēgu. Negatavot ziemai pārāk daudz krājumu, kurus neviens nevar apēst. Neklāt galdu svētkos ar padsmit ēdieniem, un pēc tam mocīties ar vēdersāpēm. Neveidot dārzu kapos. Viņi paši vēlas, lai pēc nāves ķermeņi tiek kremēti, lai bērniem nav jānoņemas ar kapiem. Sanita saka, ka “nedomāju, ka es mazāk mīlu savus senčus ar to, ka es nekopju kapus ierastā nozīmē, ka tur ir jābūt katru svētdienu nomainīt puķes. Mīliet tos dzīvos cilvēkus! Taisiet dārzus dzīvajiem cilvēkiem! Dāviniet puķes dzīvajiem cilvēkiem!”
Savu veidoto dārzu Sanita un Raivis nav gatavi pamest nekādos apstākļos. Kad sācies Krievijas iebrukums Ukrainā, abi sākumā sprieduši – ja pienāks X stunda, tad brauks projām. Raivis piebilst, ka, protams, “nekad nevar teikt nekad”, bet šobrīd piekrīt Sanitai. “Es nevarētu atstāt šo zemi, es nevarētu. Es īstenībā ar katru gadu to saprotu, ka mani varētu tikai aiznest no šejienes. Ja mani aizvedīs no mana dārza, tas ir viss.”
Paldies KKF par atbalstu. Sīkāk par projektu un tajā piedzīvoto lasiet: https://balta.net/projekti/etnografiska-ekspedicija/
