Sen neesmu neko šeit ierakstījusi no sērijas “tāpat vien”. Šim ierakstam gan ir arī racionāls mērķis: informēt jūs, ka šo sestdien paredzētā tikšanās ar lasītājiem Līvānu bibliotēkā ir pārcelta uz 6. martu plkst.16.30. Atvainojos un priecāšos satikties jaunnedēļ!
Iemesls šai pārcelšanai (un šim ierakstam) ir tāds, ka esmu noķērusi Ļoti Riebīgu vīrusu. Atbraucu no Marokas jau drusku jocīga un pēc dienas nolikos ar pamatīgu klepus, iesnu, sāpju, temperatūras utt. buķeti. Un tad kādudien pazuda smarža. Bāzu pie deguna tikko sagrieztus ķiplokus, citronu, sīpolu – 0 reakcijas. Arī garšas kārpiņas bija sajukušas prātā, jo, piemēram, skābēti kāposti šķita viegli saldeni. Lai arī garša bija nedaudz saglabājusies, bija tik jocīgi ēst ēdienu, kura galvenās atšķirības mutē veido tekstūra un temperatūra. Savācot visas spēka rezerves, vienu dienu vārīju zupu. Saucu Eduardu ostīt kādu produktu, par kura “labbūtību” man bija šaubas. Un kā lai pieliek garšvielas? Kā lai zina, ka virums gatavs un ir labs?
Lai arī smarža man jau reiz bija pazudusi, kad pirms gadiem pieciem izklaidējos ar kovidu (man ir aizdomas, ka arī šoreiz tas pats mūdzis uzdarbojas, lai gan analīzes ir negatīvas), šoreiz tās zudums šķita īpaši izteikts. Laikam tajā reizē biju pārāk satraukta par kopējām izdzīvošanas izredzēm, lai par smaržu īpaši piedomātu. Bet šonedēļ ļoti, ļoti domāju par šo fantastisko maņu.
Jo ilgāk dzīvoju, jo svarīgāka man šķiet oža. Varbūt kādas citas maņas vairs nav tik asas, piemēram, redze vai dzirde, bet smaržas sajūta uz vecumu, šķiet, tikai pastiprinās. Un te piepeši mans lielais skaistais deguns (aziātu viedoklis) vairs nejūt neko! Un ir taču dzirdēts, ka dažiem cilvēkiem smaržas sajūta pazūd uz neatgriešanos. Ja nu tā notiek arī ar mani? Ja nu es vairs nekad nesajutīšu ievu rūgtumu, tikko uzlietu kafiju, pannas piedegumu, sveķa ielaidumus malkā, pirdienu pilnā tramvajā?
Turpināju uzņemt “papīra” ēdienu un tad šodien ap pusdienlaiku, griežot ingveru tējai, tas notika. Sākumā šķita, ka smaržo domas, bet tad pietuvināju degunu dēlītim un pavisam noteikti sajutu ilgoto asumu. Pēc tam, burtiski pa minūtēm, sāka smaržot viss pārējais – ceptie biezpiena plācenīši, alveja ar medu, enzīms. Vienkārši klīdu pa māju un ostīju visu, ko redzēju – augus, produktus, malku. Ja rīt būs labāk, varbūt izlīdīšu ārā sasmaržot pavasari.
p.s. Par attēlu parūpējies Vecais Čats Ģīpītis.