No rīta dzirdu rosību istabā, ceļabiedrenes sāk celties. Hmm, nez kāpēc tāda sajūta, ka steidzami jāaizdodas uz labierīcībām. Nu kas vakar lika “karkaķ” par šo tēmu, man ir piemeties kārtīgs skrejamais. Velga izsniedz no savas aptieciņas aktīvās oglītes, apriju veselu paciņu. Ar galva sāp ne pa jokam, iedzeru pa virsu ibumetīnu. Saku meitenēm, ka brokastīs pagaidām neiešu, bet centīšos vēl nedaudz pagulēt.
Tavu brīnumu, pēc divām stundām abi medikamenti ir paveikuši darāmo, jūtos gandrīz vesela. Vēl joprojām pieejamas brokastis, iešu uz tām vismaz paskatīties. Arī Agnese vēl nav ēdusi, pasūtam maltīti divām personām. Atkal jau brīnos – šajā desmit eiro naktsmītnē brokastīs tiek servēta četru veidu maize, kausētais siers, medus, sviests, olīvas, riekstu pasta amlou, kafija un pat saldā bulciņa.
Esam beigušas ieturēties, kad no trepju lejas atskan sajūsminātas Līgas un Velgas balsis. Tikusi līdz mums, Velga velk ārā no iepirku maisiņa divas skaistas sieviešu dželabas, kuras par nelielu naudiņu dabūjusi netālās humpalās. Viņa sola, ka pa ceļam uz lidostu piestāsim tur visas kopā.
Tad ķeramies pie somu krāmēšanas, tas nav vienkāršs process. Dažas mantas atstājam šejieniešiem, kazi, noderēs. Sapakojušās dodamies ielās. Rīta notikumi mani vedināja uz domām par taksi, bet, tā kā jūtos labi, nobalsojam par braucienu ar autobusu. Atkal ejam pa ļaužu pilnajām ieliņām, līdz nonākam pie drēbju kaudzēm. Velga palīdz man izvēlēties vienu tērpu, arī pati nopērk vēl vienu.
Uz lidostu braucam nevis ar 19. autobusu, kas iet līdz lidostas durvīm un maksā 30 dirhamus, bet gan ar parastu pilsētas busu, kurš mūs vizina par ierastajiem 4 dirhamiem. No pieturas līdz lidostai ir desmit minūšu gājiens, par ko nebēdājam, jo laiks mums kā jūra.
Šim lidojumam nevarēja reģistrēties virtuāli, tad nu atrodam AirBaltic reģistrācijas vietu un saņemam iekāpšanas kartes. Ziņkāres labad nosveram arī somas – esam faktiski iekļāvušās atļautajos bagāžas kilogramos. Ja nu kas, vilksim mugurā visas dželabas un bāzīsim kabatās powerbankas un lādētājus. To mums nenākas darīt, pie izlidošanas vārtiem nevienam nav ne mazākās intereses par mūsu somām.
Mazs ciešanu moments izveidojas gaitenī uz lidmašīnu – tur ir tik karsts, ka jāelpo dziļi un jācenšas neģībt. Var arī mierināties ar domu par siltuma izbaudīšanu pirms atgriešanās Latvijas salā. Mēs ceram atvest mazliet siltāku laiku.
Lidmašīna paceļas viegli, atstājot zem sevis skaistos Atlasa kalnus. Labu brīdi lidojam pāri zaļiem četrstūrīšiem, tad virs okeāna malas. Kādā brīdī aiz loga paveras burvīgs skats – lidojam virs Gibraltāra. Kad satumst, lejā izgaismojas ciematu un pilsētu zirnekļu tīkliņi.
Es lielāko ceļa daļu rakstu, esmu pat pieķērusies dažam labam atliktam darbam, bet manas blakussēdētājas telefonā skatās TV pārraides, šai lidmašīnā ir Starlink internets. Kādā brīdī pamanu, ka telefona ekrānā parādās hokejs. Pajautāju, vai tā ir tiešraide, esot gan! Tad nu es arī metu rakstu darbus pie malas un pievēršos hokejam. Mūsējiem gan klājas diezgan švaki, bet es sajūsminos par situāciju – nekad vēl neesmu skatījusies hokeja tiešraidi lidmašīnā. Ir īpaši saspringta situācija pirmā perioda beigās, kad sākam nosēšanos. Stjuarte brīdi pastāv pie mūsu rindas, tad nosaka, ka saprot mūs un ļauj noskatīties periodu līdz galam, lai arī jau ir sākusies nosēšanās.
Rīga mūs sagaida auksta un sniegota, bet tāpat – ir tik labi redzēt mūsu lidostu, daudzos AirBaltic putnus, uzrakstus latviešu valodā. Tas nav mainījies, atgriešanās mājās ir mans mīļākais brīdis ceļojumā.
Paldies ceļabiedrenēm un līdzjutējiem, līdz nākamajam piedzīvojumam!
