Šorīt pamodina smarža – Velga virtuvē gatavo baklažānus, ar kuriem bagātināt mūsu brokastu maizes. Atkal jau sirsnīgi paēdam, bet tāpat atliek vairāki maisiņi ar pārtiku, kurus stiepjam līdzi. Pirms došanās uz Marrākešu vēl iebāžam degunus argāna eļļas kooperatīva tirgotavā un padarām drusku “svarīgākas” mūsu jau tā smagās somas.
Šoreiz esam izvēlējušas citas firmas autobusu, kas ir nedaudz lētāks par CTM, bet arī tas ir gana ērts. Ar skatiem pavadām eikaliptus, ziedošās mimozas, tad argāna un olīvu kokus. Stājamies mēs pie katra staba, tāpēc Marrākešā iestūrējam tikai pēc aptuveni četrām stundām. Gribu šodien paspēt apmeklēt Īva Senrolāna muzeju, bet tas strādā tikai līdz 18, tagad ir tuvu 16. Tas nozīmē, ka nepaspēšu tikt līdz naktsmītnei, nolikt somas un tikt līdz muzejam. Velgai ienāk prātā labs risinājums – nolikt lielās somas autoostas bagāžas glabātuvē. Tā arī darām un vieglā solī nonākam muzejā.
Sākumā nesaprotam, kāpēc visi fotografējas pie foajē esošajiem YSL burtiem, bet pēc mirkļa tas top skaidrs – izstādes eksponātus bildēt nedrīkst. Liela daļa ekspozīcijas veltītas Senlorāna veidotajiem tērpiem teātra un baleta izrādēm, apskatāmi arī vairāki tērpu oriģināli. Daudzi izstādes apmeklētāji, īpaši apmeklētājas, ir smalkos tērpos, mēs savos sasvīdušajos T-kreklos neesam vidē iederīgākie tēli. Visinteresantākā ir filma par dizainera dzīvi un iedvesmas avotiem, Maroka ir bijusi viena no tiem.
Kad izstāde aplūkota, aizčāpojam pēc somām, tad ejam uz pieturu un pabraucam mazu gabaliņu ar autobusu. Pēdējais gabals jāiet kājām, jo esam rezervējušas palikšanu teju medinas vidū. Pa tirgotāju, gājēju un motobraucēju pilnajām ieliņām aizsoļojam līdz galam – necils uzraksts uz durvīm vēsta, ka esam nonākušas pareizajā vietā. To mēs pat sākumā nemanām, bet ielu tirgotājs, redzot mūsu meklējošos skatienus, norāda uz durvīm. Tā kā palikšana maksā mazāk par 10 eiro no cilvēka, esmu gatava ieraudzīt diezgan baisu skatu, tomēr bažas izrādās veltas. Mēs nonākam diezgan glītā istabā, vien smaka ir jūtama – te lieto tās pašas baltās bumbiņas, kuras jutām Todrā, vien mazākā koncentrācijā. Jokojām, ka vedīsim tās kā suvenīrus uz mājām. Uzkāpjam vēl uz jumta terases, no tās paveras labs skats uz vecpilsētu un saulrietu.
Nolikušas somas un atpūtušās, izejam atvadu pastaigā pa pilsētu. Ēdot vakariņas, runājam, ka, neraugoties uz to, ka esam ēdušas visādus brīnumus un grābstījušās gar ēdienu ar netīrām rokām, nekādas vēdera problēmas neesam pieredzējušas. Vēl jau ceļojums nav beidzies, es smejos. Pēc vakariņām klīstam pa ielām un iegādājamies pēdējos našķus un suvenīrus mājām. Te vilina daudz kas, bet attur doma par bagāžas svaru. Visjaukākā iepirkšanās ir pie olīvu vīriņa, kurš pat neizrāda izbrīnu, kad Velga palūdz ieliet nedaudz eļļas majonēzes burciņā. Olīvas pie viņa ir brīnumgardas.
