Šodien ir svētdiena, kad Essaouirā notiek krāmu tirgus, dodamies tam uzmest aci. Kad nonākam norises vietā, pārliekam somas uz vēderiem – te netrūkst ne pircēju, ne pārdevēju. Tā kā katru interesē atšķirīgas lietas, sarunājam satikties pēc nepilnas stundas un izklīstam pa ieliņām. Paejos gabaliņu pa galveno tirgus ielu, tad nogriežos graustu rajonā un klīstu pa improvizētām mākslas galerijām. It kā ir skaisti un krāsaini, bet pajautājot sev godīgi – vai es konkrēto mākslas darbu vēlētos redzēt mājās pie sienas, saņemu noliedzošu atbildi. Ja dzīvotu šeit uz vietas, varētu iegādāties ļoti skaistas lielformāta lietas – kokriezumiem rotātu galdiņu, glītu spoguli, lielas vāzes. No tām lietām, ko var paņemt līdzi, mani uzrunā viena apsūbējusi tējas kanniņa, iegādājos to par 3 eiro. Pēc graustu rajona atgriežos ieliņās, kur uz zemes sakrautas visdažādākās mantas. Te ir:
Elektriskās lampas bez spuldzēm un gaismas
Izšūtas kleitas un novalkātas zeķubikses
Nomītas čības un kurpes
Kroņurbji, naglas sarūsējušas
Lelles kailas un apģērbtas
Ar pogu vēdera vidū, kas nestrādā
Tamburīni un maskas
Veci radio, kuros neviens sen neklausās
Vāzes un brilles
Naži, mērlentas, somas
Pannas vecas un spīdīgas
Blenderi, mikseri, tējkannas
Greznas un netīras lupatas
Dīvāni, lampas un krēsli
Lietaskoki un mēsli
Norunātajā laikā ierodos sarunātajā vietā, neviena cita vēl nav. Pēc minūtes parādās Agnese. Stāvam un gaidām, no Velgas un Līgas nav ne vēsts. Viņām abām nav interneta, tāpēc esam drusku noraizējušās, vai meitenes nebūs apmaldījušās ielu jūklī. Kad jau sākam apspriest visādus plānus B un C, abas iznirst no pūļa. Velga sajūsmināti stāsta, kā pārdevēja ar roku izstiepšanu mērījusi metrus viņas izvēlētajām dekoratīvajām lentām. Tagad, kad visi atradušies, atgriežamies graustu rajonā un izstaigājam ieliņas ar mākslas darbiem. Nonākam arī pludmalē, kur zem kājām ir gruveši. Agnese stāsta, ka šeit cilvēki nelegāli sabūvējuši mājeles, bet vietējā vara tās atnākusi un nojaukusi, tāpēc tagad šeit redzamas tikai drupas. Arī mans noskaņojums nedaudz līdzinās drupu kaudzei, jo mājās sanākusi kāda neliela ķibele, kuru īsti nevar saprast, kā atrisināt. Viss Eduarda ziņā, es tāpat no šejienes neko iesākt nevaru, bet tas neliedz ķert kreņķi.
Gana lūkojušās uz graustiem un krāmiem, dodamies paēst. Pa ceļam ieskrienam autoostā, kur uzzinām, ka autobusi uz Marrākešu, kur mums jānonāk rīt, kursē gana bieži. Tad iegriežamies stacijai blakus esošā kafejnīcā, kur katra izvēlamies gaumei atbilstošu maltīti. Manējā maksā ap 3 eiro.
Kad izsalkums remdēts, meklējam skaistu vietu, kur uzēst kūkas un padzert kafiju. Iedvesmojusies no Ritas, kas mums uzsauca kafiju, Velgai pazīstama sieviete Ingrīda arī ir nolēmusi mūs aplaimot ar kafijas pauzi. Mums jau amats ir rokā – nopērkam kūku stendā gardumus, tad izvēlamies kafejnīcu un pasūtam dzērienus. Marokā vispār ir garšīgas kūkas, bet šoreiz sanācis iegādāties īpaši izcilus eksemplārus. Mans favorīts ir ar mandeļu masu pildīts groziņš, kuram pārlieta šokolāde ar riekstu gabaliņiem. Paldies, Ingrīda, no mums visām!
Lai arī šodien neko diženu neesam darījušas, karstums un staigāšana ir mūs gana nogurdinājusi, tāpēc nolemjam aizliet līdz mājām un brīdi atpūsties. Man gan neizdodas aizmigt, joprojām esmu domās Latvijā, bet pagulēt ar kājām gaisā arī ir labi. Pievakarē saņemu ziņu, ka viss ir atrisinājies, fū. Agnese ir devusies savās gaitās, mēs ar Līgu un Velgu nolemjam iesākumā aiziet līdz okeānam un paskatīties viļņos.
Nolūkojam jauku kafejnīcu, pasūtam dzērienus un skatāmies uz ūdeni. Vakars ir silts un mierīgs, knišļu nav, ko var vairāk vēlēties. Sagaidām saulrietu un tad pa promenādi dodamies medinas virzienā. Tur esam sarunājušas satikšanos ar Agnesi, lai izbaudītu pēdējo atrakciju – hamāmu. Velga ar Līgu to izlaidīs, es gan gribu zināt, kā tur ir. Necils uzraksts uz ēkas vēsta, ka iekšā ir sieviešu hamams. Jau ieejas zonu rotā skaisti zilu flīzīšu raksti, tādi ir arī iekštelpās. Iesākumā nonākam priekštelpā, kur var noģērbties, atstāt plauktā somas un vienoties par pakalpojumu. Ieeja šajā hamamā maksā 20 dirhamus, process ar beršanu un mazgāšanu – 150. Nu kad es vēl ko tādu izbaudīšu, izvēlos pilno versiju.
Mēs noģērbjamies plikas un dodamies siltajā zonā. Šeit tās ir divas flīzētas velvju zāles, kuru malās ir ūdens krāni un tādi kā nelieli baseini, kuros var dabūt silto un vēso ūdeni. Pamatā šeit atrodas vietējās sievietes, bet esam arī vairākas ārzemnieces. Skatos, ka uzvedības kodekss paredz atstāt apakšbikses, bet ko nu vairs.
Leoparda legingos tērpta drukna sieva ar milzīgām tumšām acīm un nelielām krūtīm un melnu tīkliņu ap matiem ar žestiem vedina mani apsēsties uz neliela gumijas paklājiņa, arī tam ir leoparda raksti. Tad viņa iespiež man rokās nedaudz tumšu ziepju masu un rāda, lai ieziežos. Kamēr to daru, viņa pilda divus lielus plastmasas toverus ar ūdeni. Tad ir jāguļas garšļaukus uz muguras, un sieva ar īpašu cimdu izrīvē visu ķermeni. Skatos kā uz manas miesas tiek saveltas nopietna izmēra ādas “desiņas”. Mana rīvētāja ik pa laikam sakliedzas ar citām sievām, droši vien stāsta, ka šitik šmucīga ārzemniece sen nav redzēta. Jāsaka kā ir – gulēt uz slapjās grīdas, kur ir ne vien mani, bet arī visu citu sievu ķermeņu atdalījumi, nav gluži sapnis. Otra lieta, kas rada nelielu diskomfortu, ir tas, ka berzēja savu darbu veic ļoti cītīgi, tas ir – ļoti stipri un brīžiem no sāpēm pat drusku iebļaujos, kas gan viņu nemudina rīkoties maigāk. Trešā dīvainā lieta ir tāda, ka brīdī, kad atveru acis, ieraugu, ka tieši manu kāju galā stāv kāda francūziete un cītīgi stāsta divām mazām meitenēm – meitām vai mazmeitiņām – par šejienes hamāma tradīcijām, par uzskates līdzekli izmantojot manu ķermeni, jo šobrīd esmu vienīgā, kuru šitā apstrādā.
Pēc pirmās noberšanas seko vēl viens berziens jau ar šampūnu, tad seko matu izmazgāšana un neliela masāža. Brīdī, kad process notiek man sēžot, tad viss ir labi, kopējā hamāma – sieviešu atmosfēra ir ļoti jauka un māsīga. Lielas un mazas krūtis, neesošas krūtis, kupli gurni un šauri iegurņi, visi ķermeņi tiek berzti, rīvēti, pulēti, skaloti. Pēc nepilnas stundas process ir galā, pateicos tīģerienei par pieredzi. Priekštelpā vēl iesmērējos ar krēmu, apģērbjos un rūpīgāk kā jebkad agrāk apsienu ap galvu vilnas lakatu, jo tāds brīnums kā fēns te nav.
Izejam ārā, ir siltāk nekā varētu gaidīt. Aizstaigājam līdz vienam Agneses draugam, viņa paliek vēl sazināties ar otru, es tomēr čāpoju mājās, jo negribu ar slapjiem matiem uzkavēties ārā ilgāk nekā nepieciešams. Pa ceļam uz apartamentiem nopērku vietējā veikaliņā dārzeņus vakariņām un brokastīm. Eju pa ielu bez navigācijas palīdzības, tā ir lieliska sajūta.
Ieejot dzīvoklī, ieraugu, ka Velga ar Līgu veikušas ļoti līdzīgu pirkumu. “Great minds think alike”, nomurminu un nolieku uz galda savu maišeli. Sataisām tomātmaizes ar sīpolu un ķiploku, Velga vēl uzsintezē burkānu salātus, saldajā uzkožam dažas “Ingrīdas kūkas”. Tad katra iegrimstam savās vakara nodarbēs. Es rakstu, Velga krāmē somu. Esam pabeigušas abas darbības vienlaicīgi. Velga priecīgi paziņo: “Pļuškins ir savācies!” Es par to domāšu rīt.
