Izejam no mājas un konstatējam, ka nedaudz smidzina. Līdz autoostai nonākam nedaudz mitrām drēbēm un matiem, bet nekas traks. Līdz busam vēl ir pusstunda, padzeram kafiju stacijas ieskrietuvē un tad jau ir laiks doties ceļā. Man blakus sēž kundze gados un pēc neilga brīža sākam tērzēt. Tas gan nav vienkārši, jo angliski viņa zina dažus vārdus, jāvelk ārā mana vārā franču valoda. Izteikties ir grūti, bet viņas stāstīto saprotu diezgan labi. Aiša ir marokāniete, kas kopš jaunības dzīvo Francijā, Lionā, viņai tur ir ģimene. Strādājusi par pārtikas laboranti, tagad ir pensijā. Aiša ir daudz ceļojusi, apspriežam vietas, kur esam bijušas abas. Visvairāk man patīk Aišas stāsti par bērnību, kas paritējusi šajā apvidū. Tēvs bijis tirgonis un viņa ar brāli bieži ņemti līdzi uz kamieļa tirdzniecības braucienos. Vecvecāki dzīvojuši laukos, bieži braukuši pie viņiem ciemos – grauzuši labumus pa tiešo no dārza, slaukuši govi.
Kad autobuss apstājas atpūtas pauzē, Aiša un vēl viena vietējā sieva aicina mūs piesēst pie viņu galdiņa. Otra sieviete arī ir ļoti izteiksmīga, tērpusies sinepju krāsas lakatā ar pieskaņotu rokassomiņu. Viņa saka, ka atceras mūs no vakardienas brauciena, jo mēs pauzē esam ēdušas saldējumu – kaut kas traks to darīt ziemā! Velga abām iedāvina dzintarus no līdzpaņemtajiem krājumiem.
Atlikušajā braucienā uzzinu daudz ko par Aišas ģimeni, daudzi joprojām dzīvo šajā pusē. Viņa stāsta, ka šodien visi pulcēsies uz kopīgu maltīti – ir piektdiena, svētā diena musulmaņiem, un arī diena, kad visi ēd kuskusu. Aiša arī sajūsmināta skatās ārā pa logu, priecājoties par daudzajām zaļā nokrāsām – sulīgi zaļajā zālē izceļas argāna koki ar tumšāku lapotni. Saņemu uzaicinājumu braukt ciemos uz Franciju, protams, uzaicinu Aišu arī uz Latviju. Kad izkāpjam no busa, abas sievietes mūs samīļo un izteiksmīgā dāma piekodina, lai nākamreiz dodot ziņu, kad brauksim uz Maroku.
Atvadāmies no ceļabiedrenēm un dodamies meklēt kaut ko ēdamu. Agnese mūs aizved uz ielas kafejnīcu, kur var apēst sātīgu harira zupu. Vietējiem standartiem zupa ir garda, klāt nāk vēl arī dateļu šķīvītis un palūdzam arī gardos plācenīšus. Pēc ieturēšanām ejam uz medinu, tur Agnesei esot paziņas, pie kuriem var atstāt lielās somas. Pirmā paziņas veikaliņš gan diemžēl ir slēgts. Blakus ir maizes ceptuve, kur var palūkoties, kā top franču bagetes. Krāsns ir dziļa un liela, cepējs šauros kukulīšus diriģē iekšā un ārā ar garu, šauram airim līdzīgu lizi. Vienu kukulīti no krāsns viņš iespiež man rokās. Kad lieku manīt, ka maizīte ir par karstu, viņš to pārliek manā šallē. Gatavie kukuļi tiek krauti blakus un vietējās sievas nāk pēc tiem un pērk pa vairākiem katra. Maizīte gan smaržo, gan garšo lieliski, īpaši garoziņa.
Aizejam uz vietu, kur jābūt otram draugam, bet arī tur nav pazīstamu seju. Kamēr Agnese mēģina ar viņu sazināties, aizstaigājam uzmest aci okeānam. Tas viļņo vareni, bet ilgi neizturam, jo vējš ir stiprs un dzestrs. Pa tam laikam Agnesei ir izdevies sadzīt pēdas draugam un atrodam dredainu vīru ielas malā stīvējam kājās pidžamu milzu manekenam. Apsveicināmies, un varam ielikt somas lielā melnā maisā puiša ratos. Datoru es tur neriskēju atstāt, bet pārējās mantas gan. Dredainajam draugam kompānijā ir suns Lenijs, kas mūs draudzīgi aposta.
Nolemjam aizstaigāt līdz vietai, kas tirgo argāna eļļu un citus jaukumus, te tie pieejami par draudzīgākām cenām nekā Marrākešas pievārtē esošajos korporatīvos. Saimnieks atnes mums siltu maizīti, tēju, argāna pastu un eļļu, lai varam mieloties, kamēr izvēlamies produktus. Pats viņš atvainojas un ar roratslēgu rokā pazūd saimniecības telpās, esot saplīsis ūdensvads. Atrodam katra tīkamāko, norēķināmies un dodamies atpakaļ uz centru.
It kā vēl ir agrs un varētu pastaigāt pa vecpilsētu, tomēr jūtamies diezgan nogurušas un izlemjam par labu ceļam uz naktsmītni. Saku meitenēm, kā ir, visus manus spēkus šodien paņēmusi koncentrēšanās uz franču valodu trīs stundu garumā. Sapērkam dārzeņus un augļus vakaram, draugs mums palīdz atrast lielo taksi, kas var uzņemt mūs visas. Braucam uz 15 km attālu ciematu, kur dzīvo vēl viens Agneses draugs Izmails, pie kura paliksim šovakar.
Mūs sagaida smaidīgs vīrs ar drediem un aicina savā mājoklī. Tumši zilu mūru ieskautā pagalmā zeļ virkne puķu podu un pastaigājas divi strīpaini minkas, šīs vietas pamatiedzīvotāji. Izmails baro vēl dažus apkārtnes četrkājainos. Kā jau Marokā ierasts, uzreiz tiek galdā celta tēja, šoreiz bazilika.
Pēc iepazīšanās tējas apdomājam mūsu situāciju. Agnese gulēs vienā istabā ar kādu meiteni no Izraēlas, mēs trīs būsim citā istabā. Viss būtu labi, ja vien telpa nebūtu mitruma pievilkusies, bet uz matračiem uzlikti daži pledi. Ja tās ir vienīgās apsegšanās iespējas, tad šonakt varētu būt auksti. Izstāstām bažas saimniekam, viņš atrod vēl vienu deķi un guļammaisu, nu jau izskatās labi. Izmails ir reāli jauks, bet tomēr palikšanas apstākļi ir spartiski, rezervējam nākamajām divām naktīm apartamentus pilsētā.
Izmails stāsta, ka var mums pagatavot vakariņās dārzeņus tažīnā, bet Velga pus pa jokam, pus nopietni saka, ka šodien taču visi ēd kuskusu, mums arī tas jādara. Apzinājis iespējas, pēc brīža Izmails saka – lai notiek, būs mums kuskuss! Kamēr rakstu, dzirdu, ka virtuvē sākusies rosība. Izrādās, top gan zivs ar dārzeņiem tadžīnā, gan dārzeņi un kuskuss.
Kamēr top maltīte, aizejam līdz piemājas bodītei pēc ūdens un dažiem sīkumiem. Pa ceļam gadās galdnieka darbnīca, kurā top brīnumainas lādītes un trauki. Līga iegādājas vienu, ļoti skaists darinājums!
Ap pusvienpadsmitiem vakarā kuskuss, trīs reizes ierīvēts ar olīveļļu un garšvielām, tvaicējies virs dārzeņu viruma, ir gatavs. Izmails novieto lielo šķīvi galda vidū, noliek katram pa karotei un aicina mieloties. Blakus nolikta bļodiņa ar mērci. Smeļam to, bagātinām kuskusu, nokniebjam dārzeņu gabaliņus un kustinām mutes labsajūtā – nereāli garšīgi! Pēc brīža uz galda parādās arī tadžīna – zivs ar dārzeņiem ir gatava. Arī šis ēdiens garšo ideāli. Par spīti vēlajam vakaram, pieēdam pilnus vēderus. Pateicamies šefpavāram, padzeram vakara tēju un liekamies uz auss.
