Vakar beidzot saēdāmies zaļumus līdz ausīm, jo Velga un Agnese sadzejoja lielu un gardu bļodu ar salātiem. Klāt vēl nāca ar ceptu sīpolu bagātinātas cūku pupas un rikotas siers, īsāk sakot bija brangas vakariņas. Arī brokastis nav knapas, bet tāpat katrai tiek pārtikas sainītis līdzņemšanai. Bez aizķeršanās tiekam līdz CTM stacijai, ar mazu nokavēšanos autobuss dodas ceļā. Mūsu galamērķis okeāna krastā ir pilsēta Essaouira un līdz tai var nonākt gan braucot atpakaļ uz Marrākešu, gan virzoties pa piekrasti. Esam izvēlējušās otro variantu.
Šodien tiksim līdz Safi pilsētai, rīt brauksim tālāk. Autobuss atkal ir ērts un zolīds, arī diezgan pilns. Daļa pasažieru izkāpj pa ceļam, El Jadida pilsētā, bet tur salons piepildās ar jauniem braukt gribētājiem. Pēc trīs stundu brauciena buss apstājas degvielas uzpildes stacijā, palutināmies ar pirmo saldējumu Marokā. Ēdot saldējumu pastaigājamies un pārliecināmies tuvplānā, ka mums nemālējas – oranžie lauki, kas zib gar ceļa malām, ir kliņģerīšu ziedi.
Iebraukušas Safi pilsētā, saprotam, ka tā ir diezgan kalnaina. Tā kā taksometri šeit nedrīkst uzņemt vienā mazajā auto četrus cilvēkus, tad sarunājam, ka es ar Līgu un lielajām somām aizbrauksim līdz nakstmītnei, bet Agnese un Velga atnāks kājām. Gaidot ceļabiedrenes, izdzeram pa tasītei kafijas, tad jau viņas ir klāt. Atrodam noīrēto dzīvokli. To varētu likt eklektikas rokasgrāmatā kā izcilu žanra paraugu. Nav arī gultasveļas, dvieļu un tualetes papīra, bet no otras puses nav ko cimperlēties – palikšana četrām personām te maksā 17 eiro plus 4 eiro nodokļos.
Noliekam mantas un dodamies remdēt izsalkumu. Netālu no mājvietas ieraugām ēstuvi, kurā ieturas daži vietējie un pasūtam maltīti. Velgai un Agnesei tie ir salāti, man vista ar salātiem, Līgai vrapi ar gaļiņu. Uz visiem arī vēlamies uzgrauzt divas porcijas ar fŗī kartupeļiem. Iesākumā galdā parādās neliels saldais – kuskuss ar rozīnēm, kas ir uz iestādes rēķina. Tad veģetārietēm atnes salātus ar tunci. Nu jā, par gaļas neesamību pajautājām, bet par zivi nē. Mēs ar Līgu palīdzam tikt galā ar tunci. Tad atnes ēdienu mums ar Līgu, abos ir frī kartupeļi. Nospriežam, ka meitene nav sapratusi, ka gribam tos vēl atsevišķi un dalāmies ar esošajiem. Pēc brīža mums tiek atnestas vēl četras frīz kartupeļu porcijas. Tad parādās šķīvītis ar liellopu gaļu ar melnajām plūmēm – vēl viens šefpavāra kompliments. Esam pieēdušās, palūdzam maisiņu līdzņemšanai, jo visus frī kartupeļus nespējam apēst. Ar zināmām bažām aizeju līdz kasei samaksāt – par visu brango maltīti jāšķiras tikai no 114 dirhamiem.
Noliekam maltītes pārpalikumus dzīvoklī un dodamies apskatīt pilsētu. Vispirms aizejam līdz laukumam, kur uzstādīta liela tadžina – Safi skaitās slavena ar keramiku.
Tālāk mūsu ceļš ved līdz vecpilsētas mūriem, no kuriem var aplūkot pilsētu no augšas. Sabildējušas to, ejam uz okeāna pusi un vienā no stāvajām ieliņām satiekam vietējo keramiķi, kurš mums demonstrē savu veikumu, bārsta jokus un ir gatavs adoptēt Agnesi uz trim dienām. Turpinot ceļu, nonākam medinas ielā, kurā visas ēkas tiek jauktas, būvētas, remontētas, faktiski esam milzu būvlaukumā. Izsprukušas no tā, piesēžam ielas malā uz tējas pauzi. Lai arī lūdzam viesmīlim pasniegt ar karstu ūdeni aplietas piparmētras, tāpat tiekam pie ierastā piparmētru un zaļās tējas maisījuma. Kamēr malkojam dzērienu, varam netraucēti vērties garāmgājējos – te ir faktiski tikai vietējie.
Mūsu pēdējā vēlme šodien ir redzēt okeānu. Lai arī tas ir pavisam blakus, mūs no lielā ūdens klaja šķir augsts mūris. Ejam gar to, līdz kādā vietā tomēr parādās piekļuve promenādei gan okeānu. Arī te var padzert tēju vai sulu, uzkost ko gardu vai pabraukāties ar krāsiņām un mūziku papildinātās minimašīnītēs. Mēs apskatām forta drupas un tad paliekam uz brīdi katra ar savām domām un okeānu. Es raugos milzīgajos viļņos un domāju par Kārli, kuram šajās dienās ir pirmā dzimšanas diena mākoņu okeānā (mājās atnākot uzzinu, ka tieši šodien un arī to, ka Eduards bijis uz jaunās filmas pirmizrādi (paldies, Liene)).
Pilsēta jau ir satumsusi, un mēs sākam lūkoties pēc taksometra mājup. Noķeram tukšu braucamo, bet tas atkal nav ar mieru vest četrus cilvēkus, maksimums ir trīs. Nu labi, brauciens maksā tikai 15 dirhamus, brauksim pa pāriem. Agnese ar Līgu iesēžas un aizbrauc, mēs ar Velgu paliekam ķert nākamo auto. Apstājas mašīna, kur šoferim blakus sēž mazs puika. Nodomājam, ka šofera dēls un, pastāstījušas, kurp jābrauc, lecam aizmugurē. Pēc gabaliņa taksis apstājas un mazais samaksā šoferim, izrādās, ka viņš ir tāds pats pasažieris kā mēs. Turpinām braucienu uz mājvietu, kad dažus kvartālus no galamērķa šoferis uzņem vēl vienu pasažieri – skaistu meiteni. Viņa galamērķī izkāpj kopā ar mums un grib kādu brītiņu parunāties. Tas gan notiek pa pusei angliski, pa pusei franciski un vel pa pusei gugliski. Uzzinājusi, ka jau rīt dodamies prom, viņa mūs aicina pie sevis mājās padzert tēju. Izklausās jauki. Velga aizskrien līdz dzīvoklim pasaukt ceļabiedrenes un tā nu visas kopā ejam ciemos pie Mirjamas, tā sauc jauno paziņu.
No ielas ieejam mājas garāžā, pēc tam dzīvojamajā istabā, kurā atrodas tradicionāls sēžamais, kura vienā galā sēž sieviete gados – Mirjama dzīvo kopā ar vecmāmiņu. Brīdi sēžam un aplūkojam telpas, tad parādās Mirjama ar tējas kanniņu un pašgatavotiem saldumiem. Saprotam, ka vēl viena zaļā tēja ar lielu varbūtību rezultēsies bezmiegā, bet kā nu atteiksies no šādas iespējas. Iemalkojam pa glāzītei, piekožot gardumus. Sarunas gaitā uzzinām, ka Mirjama ir arābu izcelsmes 28. gadīga jauniete, kura strādā bankā. Viņai ir arī brālis, apskatām dažus ģimenes foto un video no kādām kāzām – marokiešu kāzas esot jāpiedzīvo. Nosmejamies, ka brauksim ciemos, ja Mirjama precēsies. Parunājam arī par to, kā mums patīk Maroka un Safi pilsēta, nonākam līdz keramikai. Pārvaicāju, vai skaistais šķīvis, uz kura servēti saldumi, ir vietējo keramiķu darinājuma. Jā, tā esot. Tas patiešām ir brīnišķīgs, to arī saku. Tas beidzas ar to, ka Mirjama aiziet uz virtuvi, atnes vēl vienu tādu pašu (nu, vai ļoti līdzīgu) un saka, ka tā esot dāvana. Brīdi patielējamies, bet Mirjama uzvar. Otrs šķīvis ar visiem saldumiem nonāk pie Velgas. Pilnīgs trakums! Atvadāmies no vecmāmiņas, Mirjama atnāk mūs pavadīt līdz pat namdurvīm. Pārliecinājusies, ka esam drošībā, viņa novēl mums labu naktsmieru, mēs pateicamies par jauko pārsteigumu un šķiramies no laipnās sievietes.
