Kasablankas apskati sākam ar šejienes slavenāko objektu – Hasana II mošejas apmeklējumu. Ja tic Wikipēdijai, tā ir otrā lielākā joprojām pastāvošā mošeja Āfrikā un 14. lielākā pasaulē. Mošejas mājas lapā minēti sekojoši galvenie fakti.
Mēs iesākumā aši aplūkojam mošejas muzeju, pēc tam dodamies uz vareno celtni. Ieejot tajā, tiek izsniegts maisiņš, kurā jāieliek apavi, pārvietošanās pa mošeju notiek zeķēs. Apskate notiek tikai gidu vadībā (biļetes cena ir 140 dirhami). Vislielākais pūlis ir pie jaunieša, kas sniedz informāciju angļu valodā. Viņa izruna nav pārāk skaidra un dēļ daudzajiem cilvēkiem arī grūti sadzirdēt sakāmo. Mirkli pastaigāju pa ēku un pabildēju, tad, jokus mīlot, piestājos blakus spāņu grupiņai. Šis gids ir fantastisks. Ar ļoti skaidru izrunu, teiktais tiek ilustrēts ar žestiem, viņa stāstījums ir korekts, bet izjusts. Protams, nesaprotu visu 100%, bet vairāk nekā angļu versijā.
No stāstītā iespaidīgākais šķiet fakts par to, ka katedrāles ciedru koka jumts vajadzības gadījumā var tikt atvērts. Gids arī stāsta, ka Marokā visu mošeju minareti ir kantaini, lai katra no skaldnēm būtu vērsta uz savu debess pusi. Vēl nezināju to, ka tornim esot jābūt trīs reizes augstākam par mošejas veidolu. Tāpat gids gaisina mūsu iepriekš apspriesto tēmu – vai aicinājumi uz lūgšanām vienmēr tiek raidīti dzīvajā? Jā, tā tas esot. Pēdējā stāsta daļa notiek telpā, kur sievietes var apmazgāties pirms lūgšanām, viņš arī detalizēti izstāsta par šo procesu. Telpa atrodas pāris metru zem okeāna līmeņa. Pēc stāstījuma satiekamies mošejas ārpusē un sabildējam iespaidīgo celtni no visiem rakursiem.
Otra vieta, kuru gribam redzēt, ir pilsētas vēsturiskā daļa ar baltajām mājām, kas ir pilsētas nosaukuma pamatā. Pirms medinas nonākam tirdziņā, kur tiek remdētas mūsu ilgas pēc zaļbarības – nopērkam salātus, papriku, sīpolus, burkānus, tomātus, kāļus, citronus – no tiem taps salāti vakariņām. Kādā stendā ieraugām kartupeļu kroketes, ceptus baklažānus un papriku. Iesākumā palūdzam divus šķīvīšus, bet uzkodas ir tik gardas (un arī neticami lētas), tāpēc atkārtojam pasūtījumu. Paēdušas turpinām tirgus apskati, kas no pārtikas pārtop krāmu tirgū. Tad jau klāt ir ieeja medinā.
Kasablankas vecpilsēta ļoti atšķiras no Marrākešas. Vairums ēku patiešām ir baltas, ielu malās ir bodītes un ēstuves, bet tās ir vietējiem paredzētas, jo nevienu citu tūristu te tā arī nesatiekam, līdz ar to arī izpaliek nomācošais suvenīru daudzums. Ielas ir diezgan netīras, ēkas noskratušas, sajūta – autentiska. Gribam iekost kādu bulciņu ar kafiju, bet abas šīs lietas vienlaicīgi nav atrodamas. Nolemjam sākumā sameklēt kūkas, nopirkt tās un tad doties kafijas meklējumos. Situācija atrisinās citādi. Agnese pamana kādu vīru tumši sarkanā vestē ar gaišiem rakstiem, kas ļoti atgādina mūsējos. Sekojam vīrietim kādā zaļā pagalmā, kur Agnese palūdz kopā nofotografēties. Vīrs izrādās šīs vietas viesmīlis, bet pati vieta – diezgan smalks restorāns. Uzzinājuši, ka mūs interesē tikai kūkas un kafija, sākumā tiekam pie atraidījuma, jo vēl ir pusdienas laiks – deserti tiek piedāvāti pēc 16:00. Beigās tomēr tiekam aicinātas tālāk.
Pēc gabaliņa parādās omulīgs dārzs ar galdiņiem, pie kuriem mielojas ļaudis. Ēdiens izskatās fantastiski, bet esam jau diezgan labi ieturējušās tirgū. Vieta ir no dārgā gala, bet tā kā Rita Sidraba ir atkal vēlīgi atsūtījusi atbalstu skaistiem skatiem, tad uzsaucu ceļabiedrenēm kafiju un našķus šeit. Rita, mīļš paldies!
Kafija ir burvīga, brilē krēmam ir klāt īsts safrāns, garšo brīnišķi. Es visvairāk priecājos par atmosfēru, par zaļumiem, mandarīnu kokiem, skaistajiem mozaīku galdiņiem – jauki pārmaiņas pēc pabūt šādā vietā. Pirms došanās prom vēl iegriežamies labierīcībās, arī tās ir fotografēšanas vērtas.
Pēc tam aizejam līdz autobusu stacijai un nopērkam biļetes – rīt dosimies tālāk. Vēl ir spēks aizstaigāt līdz Muhameda V skvēram. Tur var nobildēties pie Kasablankas burtiem un vērot kā bariņš ķīniešu no autobusa bildējas ar baložiem. Netālu atrodas Arābu līgas parks, kura vienā daļā jaunieši skeito un skrituļo, citā ļaudis bauda zaļumus. Arī mēs ar Velgu uz brīdi novelkam apavus un ļaujam zaļai zālei atvēsināt nogurušās pēdas. Pēdējais šodienas apskates punkts ir parka malā esošā Svētās sirds katedrāle. Tajā notiek aktīva rosība, tiek veidota mākslas darbu izstāde. Uzrunāju kādu gaišādainu kungu gados, vaicājot par notiekošo. Viņš pastāsta, ka šī ir starptautiska skulptūru izstāde, kura tiks atklāta rīt. “I hope”, viņš piebilst ar nervozu smiekliņu, jo lielākā daļa darbu vēl ir iepakojumos. Aplūkojam tos, kas jau izstādīti un tad, vienojušās, ka šodienai iespaidu gana, lecam džumbulī un braucam mājās.
