Pamostamies pirms saullēkta bez modinātāja un esam vienisprātis, ka šonakt gulējām vislabāk – kokvilnas gultasveļa, siltas segas, nekas nesmird… Nekur tālu nav jāiet saullēkta lūkoties. Uzrāpjamies uz vienu stāvu augstāk esošās jumta terases un gaidām parādāmies pirmos saules starus. Sākumā iesārtojas viena debess mala, tad sniegotie kalni un visbeidzot no pamales iznirst arī pati saule.
Putni vītero pilnās balsīs, uz minareta uzceltajā ligzdā klusē trīs stārķi. Kazi, varbūt no Latvijas. Gana skatījušas saullēktu, atgriežamies istabiņā un laiku līdz brokastīm pavadām katra savās lietās. Līga sēž telefonā, Agnese lāpa zeķi, es rakstu, bet Velga pārveido vesti par svārkiem. Roku vietas kļūst par kāju starām, bet apakšmala, nedaudz iešūta, lieliski ieguļas jostasvietā.
Brokastis tiek servētas uz terases. Man vēl ir pēc dušas mitri mati, tāpēc negribu iet ārā, tomēr izrādās, ka saule jau ir gaisu gana labi iesildījusi un auksti nav nemaz. Šeit brokastīs ir ierastā maize ar ievārījumu, sviestu un medu, visu glābj vārīta ola. Arī pankūkām līdzīgi plāceņi ir tīri gardi. Apelsīnu sula servēta kristāla pokālos, kas izskatās amizanti uz tumši zilās vaskadrānas. Vislabākā brokastu sastāvdaļa ir skats uz vēsturisko pilsētu.
Ieturējušās, pateicamies saimniekam par jaukajām naktsmājām un dodamies ķert taksi. Brīdi pakaulējušās, sarunājam braucienu līdz Quarzazates pilsētai par 70 dirhamiem. Pa ceļam redzam virs kalniem lielu putnu baru lidojam aplī. Stārķi! Eu, draudziņi, vēl par agru posties māju virzienā, Latvijā vēl mīnus 20.
Quarzazatē mums jāatrod transports uz Marrākešu. Tas izrādās vienkāršāk par vienkāršu, jo taksometra šoferis mūs vienkārši pārsēdina pie kolēģa, kurš par autobusa cenu ir gatavs mūs aizvest līdz Marrākešai. Tas ir ērtāk un ātrāk nekā braukt ar autobusu, esam ļoti priecīgas.
Pa ceļam šoferītis pietur stāvlaukumā, kur novietota automašīna ar bagāžniekā ierīkotu kafijas automātu – tādas Marokā ir ļoti populāras. Izmantojot izdevību pasūtu vienu krūzīti un paralēli pa pusei angliski, pa pusei franciski koķetēju ar jauko kafijas vīru, pat nobildējamies kopā. Jau grasāmies kāpt mašīnā, kad šis saka, lai pagaidām. Aiziet līdz salonam, izvelk no tā glītu alumīnija krūzīti un uzdāvina man. Skaista un viegla, paldies!
Marrākešā šoferītis mūs izlaiž lielā takšu placī, bet mums neizdodas par pieņemamu cenu nolīgt braucamo līdz dzelzceļa stacijai, tāpēc ejam uz autobusa pieturu. Par pieturu gan liecina tikai divas ielas malā stāvošas vietējās sievietes. Brītiņu gan jāuzgaida, bet tad nāk autobuss un aizvizina mūs līdz stacijai.
Nonākušas tur, taisnā ceļā dodamies uz labierīcībām, pēc tam var atkal skaidri padomāt. Biļešu kasē mums pastāsta, ka nākamais vilciens uz Kasablanku atiet jau pēc desmit minūtēm (biļete maksā 160 dirhamus). Lieliski, nopērkam biļetes un atradušas savu vagonu un kupeju, atkrītam sēdekļos. Vispār jau Kasablanka nebija ietverta mūsu ceļojuma plānā, bet pēc nelielas diskusijas tomēr nolēmām tai uzmest aci. Tas man atgādina reizi, kad nevarējām ar Rafaēlu Aļaskas braucienā izdomāt – braukt uz Lasvegasu vai nē. Tad vienā brīdī Rafaēls paziņoja: “Every road-trip that respects itself should go to Las Vegas”. Un tā mēs turp aizbraucām. Arī šoreiz, nospriedušas: “ja neesi bijis Kasablankā, neesi bijis Marokā” – izdomājām aizšaut līdz šai pilsētai.
Tā kā kopš brokastīm neesam neko ēdušas, izvelkam no somām krājumus – brokastu maizi, mazliet sviesta, ko nopirkām pirmajā dienā, apelsīnus, mandarīnus, olīvas, cepumus, zaļos zirnīšus – un paēdušas esam. Uz improvizētās maltītes beigām gan garām brauc pavadonis ar ratiņiem, kuros ir dzērieni un uzkodas. Pāris dzērienu pārceļas pie mums.
Es izmantoju laiku, lai rakstītu: vilcienā to darīt ir daudz ērtāk nekā autobusā, ceļabiedrenes sajūsminās par skatiem aiz loga, kas kļūst aizvien zaļāks. Tik jocīgi redzēt, kā zaļā zālē ganās bariņš kamieļu. Iesākumā kalnus neredz, bet ceļa gaitā tie parādās. Mums ir labs noskaņojums – esam izgulējušās, veselības ķibeles ir atkāpušās un šodien viss iet kā pa diedziņu. Spriežam, ka braucam uzņemt labā noskaņojuma hormonus kasablancītus.
Pakonsultējušās ar vietējo meiteni, kas nesen pievienojās mūsu kupejā, par labāko ārā kāpšanas vietu, lecam laukā Oāzes stacijā (Kasablankā ir vairākas vilciena stacijas). Tad ar diviem tramvajiem, no kuriem otrais ir riktīgi pilns, nonākam rezervētās naktsmītnes rajonā. Mūs sagaida marokāņu sieva gados, parāda dzīvokli, iedod atslēgas un pazūd savā dzīvē.
Iekārtojamies, ieliekam mazgāties veļu un dodamies sameklēt kaut ko ēdamu. Man Kasablanka, vismaz mūsu rajons, nedaudz atgādina Dženovu. Pilsēta ir netīra, trokšņaina, skaļa – man patīk! Iesākumā piemājas bodītē atrodam šo to brokastīm derīgu, tad ceram sameklēt vakariņas. Pirmais mūsu uzmanību piesaista vīrs, kurš no milzīgiem katliem tirgo vārītus turku zirņus un cūku pupas. Paņemam katra pa turziņai (viena maksā 1 dirhamu), apēdam un vēl pirkstus aplaizām, cik garšīgi!
Turpinām iet pa trokšņaino ielu – te ir bodītes, dažas improvizētas ielu ēstuves, augļu rati, saldo maizīšu stendi. Kafejnīcās ar galdiņiem sēd tikai vīrieši un dzer tēju, nekur neredzam, ka cilvēki ieturētos. Tad kādā šķērsielā pamanām jūras velšu restorānu – tur no izvēlētajiem produktiem var pasūtīt maltīti. Mūsu veģetārajam flangam tas neder, bet man ļoti kārojas jūras veltes. Tad nu pasūtam divas porcijas līdzņemšanai – man un Līgai. Gaidot uz vietas pamielojos ar vienu austeri (10 dirhami) un konstatēju, ka tās joprojām nav mans mīļākais ēdiens. Kad ēdiens poagatavots, palūdzam vēl divus tukšus trauciņus līdzņemšanai, nopirksim vel kārtīgu daudzumu pupu un zirņu. Vēl bodē tiekam pie rūgušpiena un jūtamies gana nodrošinājušās.
Mājās uzvārām tēju un saservējam uz galda pirkumus. Jūras velšu miksējums man ir nedaudz par asu, Līgai par taukainu, bet kopumā garšo neslikti. Agnese un Velga ēd vārītās cūkupupas, uzdzer rūgušpienu un pašas priecājas par latvisko maltīti Kasablankā.
