Velgai vakar izdevās atrisināt vannasistabas smakas mistēriju. Izrādījās, ka aiz poda un uz spoguļa augšas ir saslēptas mazas baltas bumbiņas, kas rada šo neciešamo smaku. Droši vien tā ir kukaiņu inde, bet nu kā var izdomāt kaut ko tik šausmīgu, mums nav skaidrs. Iespējams, kādu bumbiņu mums neizdevās atrast un izmest, jo smaka, lai gan daudz mazāka nekā atbraucot, joprojām palika klātesoša.
Šorīt esam piecēlušās pirms saules un brokastis pat vēl īsti negribas. Tomēr kaut ko apēdam un esam gatavas dienai. Izeju pirmā, lai ar smago somu lēnītēm varētu uzkāpt līdz autoceļam. Ciemata ielas ir tumšas un klusas, izejot ārpus tā, gaisma ir nojaušama. Gaistošajā tumsā balti zied mandeles, iedziedas gailis un viņam piebalso vēl citas putnu balsis. Apstājos un paskatos atpakaļ uz ciematu. Saule vēl nav redzama, bet klinšu kores jau zeltā.
Kamēr gaidām transportu uz Tinghir, top pavisam gaišs. Pēc neilga brīža izdodas sarunāt kolektīvo taksi, saullēktu piedzīvojam ceļā. Skati ir maģiski, tikai pa busiņa netīrajiem logiem grūti tos noķert. Pie autobusa kompānijas nonākam laikus un ar nelielu nokavēšanos piebrauc lielais autobuss. Sēžamies tajā un jau pēc stundas viņš mūs izlaiž pie kolektīvo takšu pieturas Boumalne Dades pilsētā. Mums nepieciešams braucamais uz netālo Dades aizu. Iesākumā šoferi ir gatavi braukt par 200 dihramiem, bet, kamēr apmeklējam labierīcības, cena ir uzkāpusi līdz 300. Brīdi pagrozāmies un apspriežamies, līdz viens no vīriem ir gatavs doties ceļā par 250 dihramiem, lai iet!
Mūsu pirmā apstāšanās Dadesas ielejā ir vietā, kur erozija kārtīgi padarbojusies smilšakmens klintīs, veidojot figūras, kuru nosaukums ir “Pērtiķa pirksti”. Mazliet apspriedušas mūsu asociācijas, kas atšķiras no oficiālās versijas, kāpjam atpakaļ auto. Drīz vien iebraucam Dadesas kanjonā, kura augšā var uzrāpties pa ceļa serpentīnu. Priecājos, ka šodien nav tur jārāpjas saviem spēkiem. Kanjona augšā ir kafejnīca, tai šobrīd tiek piegādāti apelsīni. Mēs kāri snaikstāmies ap sulīgo kravu, līdz šoferis mums uzsauc divus kilogramus par vietējo cenu. Mēs, savukārt, viņam uzsaucam kafiju un pacienājam ar vakar tirgū nopirktajām riekstu trubiņām. Nopriecājušās par dabas varenību, braucam atpakaļ.
Kolektīvo takšu pieturā tiekam operatīvi pārkrautas citā braucamajā, kas dodas uz Quarzazates pilsētu. Arī tajā šoferu “klusie telefoni” strādā ideāli un pēc mazas atelpas pauzītes jau atkal sēžam busiņā (visām kopā biļetes maksā 60 dihramus) uz šodienas galamērķi Ait Benhaddou – senu ciematu ar nocietinājumiem. Mūsdienās tas vilina tūristus ar to, ka iekļauts UNESCO sarakstā, un to, ka te filmētas kaudze slavenu filmu un seriālu ainu, piemēram, Troņu spēlēm, Gladiatoram, Mūmijai.
Atbraukušas līdz ciematam, sākam naktsmāju meklējumus, jo šoreiz neesam neko iepriekš rezervējušas. Veikušas nelielu cenu aptauju, izvēlamies vienkāršu istabiņu kasbā (nocietinātā mājoklī), tad ejam padzert saimnieku piedāvāto tēju un reģistrēties. Kad formalitātes ir galā un jūtamies mazliet atvilkušas elpu, ejam apskatīt ciematu.
Apskates objekts atrodas otrpus upei, kuru šķērsojam pa šauru dēļu laipiņu. Meitenes pārskrien kā kazas, man drusku šķobās vestibulārais aparāts, bet pāri tieku. Par ieeju no mums iekasē 20 dihramus (no katras), nav īsti saprotams, vai tas ir legāls rūpals, bet jācer, ka nauda tiek izmantota vietas renovācijai, kā tas norādīts paziņojumā uz mājas sienas.
Sākumā sakreņķējos, ka atkal būs lielā kāpšana augšup, bet lēnā garā, snaikstoties gar suvenīru stendiem un bildējot apkārtni, augšā izdodas tikt diezgan nesāpīgi. Sabildējam skatus uz visām pusēm un cita citu, tad rāpjamies lejā un šķērsojam upi. Izpētījušas vakariņu piedāvājumu pa ceļam redzamajos krodziņos, nobalsojam, ka izmantosim naktsmītnes saimnieka piedāvājumu.
Kamēr top vakariņas, pasēžam ierīcēs un pārlūkojam dienas bildes – to šodien ir īpaši daudz. Drīz vien klāt ir norunātais laiks, dodamies lejā ēst. Iesākumā mums atnes zaļos salātus – tie ir nelieli, bet ļoti garšīgi: pirmo reizi Marokā kāds ir trāpījis garšvielu kombināciju mūsu gaumē. Tad tiek atnesta visām viena veģetārā tadžīna ar dārzeņiem, pamatā burkāniem, kas arī garšo izcili. Garšu buljonam piešķir saceptie sīpoliņi, dārzeņi ir labumu sasūkušies. Pateicamies par gardo maltīti un, tikušas pie papildu segām, liekamies uz auss.
