Brīnumainā kārtā no rīta kājas sāp tikai nedaudz, galva ir kārtībā un kopumā sajūta ir tāda, ka var ja ne kalnus gāzt, tad vismaz tos apskatīt. Paēdam gardās brokastis, mazliet atpūšamies (lasi – es parakstu, jo vakar tam gan nebija spēka) un esam gatavas pārgājienam. Šodien iesim visas kopā, jo ceļš vedīs pa ieleju.
Jau pēc pārsimts metriem nonākam mandeļu dārzos. Ziedošajos zaros var atrast vēl pa kādai mandelei, arī zemē tās ir sabirušas, smukākās nonāk mūsu kabatās. Tas pats notiek ar datelēm. Vēl pēc laiciņa saplūcam arī zaļumus, kas izskatās pēc puraviem, bet garšo pēc ķiplokiem, kā arī buntīti piparmētru.
Taka iet gar upi, brīžam pievedot pavisam tuvu krastam, brīžiem attālinoties no tās. Zem mandeļu un palmu kokiem ierīkoti mazdārziņi, var redzēt rīkojamies vīrus un sievas ar kapļiem, daži dedzina palmu zarus. Var vērot, ka uguns citos gados ir dabūjusi izskrieties, daudzu palmu stumbri ir melni.
Šodien ejam lēnām, apbrīnojot takas malā redzamos augu un dzīvnieku valsts pārstāvjus – mazītiņas mežrozītes, ceļmallapas, bizbizmārīti, ēzeļus, zirnekli ar ļoti garām kājām, kuram Velga dod Naomi Kempbelas vārdu, taureņus un dažādu sugu putnus. Ik pēc dažiem kilometriem ir ūdens ņemšanas vietas – es to dzert neriskēju, bet rokas var nomazgāt.
Pirms ieiešanas pilsētā piesēžam uz nelielu atpūtas pauzi un spriežam, ka šeit ir tik jauki, jo nav motorolleru. Esmu tikko beigušas apspriest šo tēmu, kad izdzirdam purķšķošo sķaņu. Drīz mūsu priekšā apstājas vīrs uz motorollera un sāk uzdot ierastos jautājumus. Pēc minūtes piebrauc vēl viens mopēdists.
Patērzējušas un atpūtušās, turpinām ceļu. Nu jau klāt ir diezgan krietns nogurums, bet pēdējais kilometrs jāiet pa laukiem tiešos saules staros. Nokarsušas tiekam atpakaļ ēnā. Tur var uzelpot īsu brīdi, jo mums piesitas vietējo bērnu bariņš, kas pielieto franču valodas zināšanas, lai ar mums tērzētu un arī tiktu pie kāda labuma. Esam vienisprātis, ka naudu bērniem nevajag dot, Līgai somā ir dažas konfektes. Viņa tās tikko ir paspējusi izņemt no somas, kad tās tiek burtiski izrautas no rokas. Es nekad neesmu sajūsmā par šādu komunikāciju, bet šobrīd, kad aiz noguruma kājas velkas nopakaļus, nu tiešām negribas vēl šādu sabiedrību. Ceļabiedrenes ir atsaucīgākas, es eju ar azbesta seju un izliekos, ka franciski nesaprotu nevienu vārdu. Kad galīgi nevar izturēt, iesākumā angļu, tad latviešu valodā, tad zīmju valodā lieku noprast bērniem, ka nevēlos komunicēt. Kad pacietība ir beigusies, mirkli paskatos uz aktīvāko meiteni ar diezgan nepārprotamu skatu un pasaku nepieklājīgu frāzi angliski, kas beidzot nostrādā. Kamēr atrodam izeju uz lielceļa, pāris mazo turpina sekot, bet tas vairs nav tik traki.
Uz ceļa, tāpat kā laukā, nav patvēruma no saules un brīdi jāiet kalnup. Kad kalns beidzas, ieraugām uz kāpnēm sēžam meiteni, kurai aizvakar nebija lāgā autobusā – jauka un nejauša satikšanās. Mazliet aprunājamies, tad turpinām ceļu uz centru. Ar vakardienas nogurumu šodienas stāvokli nevar salīdzināt, bet tomēr ir gana grūti, noieti teju 14 kilometri, es velkos uz priekšu vieglā apātijā. Pie pirmās autobusa kompānijas biroja apsēžos ēnā un kādu brīdi neesmu gatava kustēties. Agnese aiziet noskaidrot situāciju citā autobusa kompānijā, mēs pārceļamies uz blakus kafejnīcu iedzert kādu spirdzinājumu.
Kad mirklīti tā mierīgi pasēž, arī apetīte uzrodas. Es izvēlos Šefa salātus, par kuriem viesmīlis paskaidro, ka tajos esot no visa pa bišķiņam. Izrādās, ka šefam ir interesanta gaume. Šķīvī salikti pa riņķi sagriezti dārzeņi – bietes, gurķi, tomāti, burkāni, vārīti kartupeļi un avokado, tiem pa virsu salikti augļi – banāni, kivi, āboli, visam centrā iesprausta apelsīnu roze ar ķirštomātiņu galā, zem kuras vēl paslēpta rīsu kaudzīte.
Ieturējušās, dodamies pastaigā pa pilsētas tirgu, kur atjaunojam našķu un ūdens rezerves, es nopērku arī garšvielas mājām. Atrodam kolektīvo taksi, sagaidām vēl divus pasažierus (tad busiņš ir pilns un katram jāmaksā 8 naudiņas) un drīz jau tiekam izlaistas netālu no naktsmītnes. Pēdējais kāpiens augšup un tad jau gaida gulta, duša un internets.
