Maroka: kāpiens pāri kalniem un sev Todras kanjonā

Ceļā, Ceļojumi

Vakar pa tumsu varēja tikai nojaust kalnu klātbūtni, bet tagad, atnākot uz brokastīm, var ieraudzīt klints sienu, tās pakājē esošos namiņus, kas ietupināti ziedošu mandeļu koku kupenās. Brokastīs tiek servēta divu veidu maize ar sviestu, ievārījumu un medu, jogurts, kausētais siers, omlete, apelsīnu sula un tēja vai kafija. Ieturējušās, sakrāmējam somās pārgājienam nepieciešamo un dodamies ceļā.

Sākumā taciņa iet gar dārziem un var ne tikai aplūkot, bet arī apostīt ziedošos mandeļkociņus – daži no tiem nesmaržo, citi dveš rūgtumu. Dārzus caurvij dzidra upīte un apūdeņošanas kanāli. Īsi pirms Todras aizas izlienam uz autoceļa un turpinām iet pa to. Milzu klints mugurā uzrāpušies daži kukaiņi – alpīnisti. Aizā iekārtojušies tirgotāji un, tā kā meitenes izrāda interesi par dažām precēm, viens tirgotājs skrien ar paklāju pakaļ līdz pat kāpiena sākumam, bet sapratis, ka pārgājienā to tomēr līdzi neņemsim, atgriežas savā stendā. Aizā ir arī avots, kurā uzpildām ūdens pudeles kāpienam, man līdzi ir litrīga pudele. Tā kā nav pārāk karsts un gājiens tiek raksturots kā vidējas grūtības un garuma – 11 km, kas noejami 3,5 stundās, domāju, ka pietiks.

Esmu pateikusi ceļabiedrenēm, ka iešu savā ritmā. Maps.me kartē redzu iezīmēto maršrutu, taka izskatās gana viegli atrodama. Līga ar Velgu drīz vien pazūd aiz pirmā līkuma, Agnesi, kas paralēli kāpšanai mācās Duolingo spāņu valodu, pāris redzes apdzenu, bet tad arī viņa uzņem tempu un pazūd kalnos. Vēl mani apdzen franču kundzīte, tad vairāki poļi un tad… nenāk neviens. Eju viena vismaz stundu un vienīgais, kas dzirdams, ir aitu blēšana un gaiļa dziesma. Biju iedomājusies, ka šī būs daudz vairāk apmeklēta taka – ir laba sajūta zināt, ka aiz tevis nāks kāds cilvēks, jo šeit nav ne telefona, ne interneta zonas. Līdz virsotnei ir nedaudz vairāk nekā 2 kilometri un kādā brīdī saprotu, ka mans ātrums ir nereāli lēns – puskilometrs stundā. Pēc divu stundu kāpiena apsveru domu iet atpakaļ. Bet nu labi, jāpaskatās, kas būs aiz nākamā līkuma, varbūt taka brīnumainā kārtā izvīsies gar kalniem, nevis pāri tiem.

Posma beigās paveras baiss skats – nākamais posms ir ļoti stāvs, pa to jākāpj augšup zigzagveidā. Kamēr atkal apdomāju versiju par došanos atpakaļ, ieraugu nākam lejup vīru ar ēzeli. O, tā būtu laba versija. Stāvu mierīgi un ēdu mandarīnu, lai mans izmisums nebūtu tik uzskatāmi redzams un jau apceru kaulēšanās procesu. Metrus piecdesmit pirms manis taka sadalās un vīrs ar visu ēzeli, neveltīdams man ne kripatiņas uzmanības, ašā solī aiziet savu ceļu. Saukt pakaļ? Sakautrējos. Nu labi, mēģināšu kārpīties saviem spēkiem. Skaitus soļus un apstāšanās pauzēs ieelpas-izelpas. Ceļi drusku sāk trīcēt un ūdens, kuru sākumā dzēru pat vairāk nekā gribējās, lai soma būtu vieglāka, sāk rukt pārāk strauji.

Aptuveni pēc stundas kāpiena taka atkal top lēzenāka un nu jau šķiet, ka virsotne ir redzama. Ar atvieglojumu dzirdu, ka aiz manis kāpj sešu cilvēku grupiņa. Galā nonākam teju vienlaikus, man kāpiens līdz šai vietai no lejas ir prasījis četras stundas. Kalna galā kāds berbers aktīvi cenšas vilināt atnākušos uz tālāku taku, esmu priecīga, ka neesmu šajā brīdī viena. Ir arī kāds, kam palūgt, lai nobildē manu nogurušo rumpi.

Mirkli papriecājusies par skatu, dodos pa taku tālāk uz māju pusi. Esmu pārliecināta, ka grūtākais ir aiz muguras, tagad tik jāsoļo uz leju. Un tad pēc gabaliņa ieraugu, ka taka atkal iet kalnā. Izlaužas pāris vārdi ne dzimtajā valodā. Nu jau ūdens ir palicis pavisam nedaudz, bet saule joprojām karsē. Par spīti nogurumam, nolemju, ka šis ir piedzīvojums, un tāds man ir sens pasūtījums no Ritas Sidrabas. Tad nu izlieku pateicību Ritai no kalnu akmentiņiem.

Tālāk taka vijas gar vietu, kas kartē apzīmēta kā berberu māja. Vēlāk uzzinu, ka ceļabiedrenes šeit dzērušas tēju, bet es spēju vien pamāt sveicienu berberu sievai un lēnītiem turpināt kārpīties augšup. Tā, izskatās, ka šis bija pēdējais kāpiens, tagad tik uz leju. Beidzot parādās arī telefona zona un redzu, ka meitenes man ir rakstījušas un zvanījušas. Pirmais zvans, kas mani sasniedz, ir Velgas. Pastāstu, ka tikko pagāju garām berberu mājai, fonā dzirdu, ka Agnese saka, ka tad jau esmu netālu, bet Velga situāciju raksturo ar “Jezus māte”, piekodina kāpt uzmanīgi un nepaslīdēt uz mazajiem akmentiņiem, kuru te netrūkst.

Tā ir tiesa. Platākas akmens virsmas mijas ar mazākiem akmentiņiem un, lai gan sekoju gan no akmens uzkrautajiem stabiņiem dabā, gan maps.me kartē redzamajam maršrutam, taku saskatīt ir grūti. Kad esmu 100% droša, ka šodien augšup vairs nevajadzēs kāpt, piesēžu uz pirmo pauzi. Apēdu līdzpaņemto banānu, mandarīnu un musli batoniņu, izdzeru pēdējos ūdens malkus. Stiprinājusies turpinu ceļu un pēc brīža nonāku kalna malā un nevaru saskatīt, kur no tā jārāpjas lejā. Piepeši no kādas vietas iznirst jauns puisis. Aha, tātad tur vajadzētu būt takai. Satiekamies, un es viņam izstāstu par tālāko maršturu, sakot, ka nez vai ir prāta darbs tik vēlu doties otrā virzienā. Ai, līdz tumsai esot divas stundas, ja pietrūks laika, viņš paskriešot. Ko lai saka zaļajai jaunībai. Lai veicas!

Savukārt man, ieraugot taku lejup, dūša sašļūk pavisam. Jāiet pa tādu kā reni, kura piebērta maziem akmentiņiem, cenšoties nepaslīdēt un neievelties aizā. Eju lēnām, ceļi trīc no pārguruma, galva dīc no atūdeņošanās. Laimīgā kārtā saule jau ir zemu un vakars kļūst maigs. Lēnītēm traušos lejup, bet mūsu ciematiņš netuvojas ne mazliet. Brīžiem taka kļūst gludāka, bet tad atkal seko stāvāki pakāpieni, kuri tā vien vedina paklupt. Galva nu jau sāp pamatīgi un pēdās, ja tās noliktas nevis taisni, bet iešķībi uz kāda akmens, uzreiz iemetas krampis. Eju un jūtu, ka baigi velk uz piņņu, bet pagaidām jākoncentrējas kāpšanai, jo neviens mani no šejienes lejā nedabūs. Par spīti visam, skati uz baltajās mandelēs guļošo ciematu, ir bezgala skaisti.

Kādu brīdi vairs neskatos telefonā, domāju tikai par nākamo soli, tāpēc esmu diezgan pārsteigta, kad attopos tieši mūsu naktsmītnes priekšā. Labi, nevis priekšā, bet augšā un nevaru izdomāt, no kuras puses tikt iekšā. Kā vēlāk saprotu, izvēlos nepareizo pusi un sanāk tomēr vēl nelielu gabaliņu vilkties augšup pa ciemata ielām.

Ienākusi naktsmītnē, apvaicājos reģistratūras darbiniekam, vai šeit var nopirkt ūdeni. Jā, viņš man atnes lielo pudeli. Ar pirmo malku aizrijos, pēc tam dzeru rāmāk, līdz lielās slāpes šķiet remdētas. Agregātstāvoklis joprojām ir labils, bet nu neko, jāiet augšā uz istabiņu. Ierodos tur, meitenes sveic ar atgriešanos, es pēdējiem spēkiem novelku kurpes un ielienu gultā. Atslābums. Paldies visiem gariņiem, ka esmu atpakaļ sveika un vesela. Sveika un vesela gan nozīmē, ka pēdas rauj krampjos pie mazākās kustības, galva joprojām dun, tāpēc ierauju magniju un arī ibumetīnu.

Un tad ceļabiedrenes sāk runāt par vakariņām, apspriest tuvāko dienu plānus… un man beidzot atnāk atliktais raudiens. Man tik ļoti vajag mazu brīdi attapties, nomierināties, tad būšu spējīga atkal domāt loģiski. Tas man atgādina reizi, kad gāju kājām no Liepājas uz Pāvilostas pusi un pirmajā dienā nogāju divu dienu normu, jo nevarēju atrast naktsmājas. Es visu dienu gāju viena, arī pēdējās stundas pa mežu ar garu lūpu, bet raudāt – to nevar tā vienatnē. Iegāju Ziemupē, pirmajā sētā vaicāju pēc naktsmājām un tad sāku brēkt tā, ka man vismaz kāja būtu nozāģēta. Pie naktsmītnes tiku gan.

Tātad: drusku paraudu, drusku paguļu un atkal esmu cilvēks. Tā kā šodien kopš brokastīm neko prātīgu neesam ēdušas, dodamies pasūtīt vakariņas. Izvēlamies divas porcijas kuskusa un zupas. Zupas bļodiņa ir vidēja izmēra, bet kuskusu tā arī nespējam noēst, lai gan tas ir tiešām gards. Izrunājam arī turpmāko dienu plānus – rīt pastaigāsimies gar palmām, bet parīt pametīsim šo jauko vietu un dosimies tālāk.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.