Arī šorīt ceļabiedrenes sarūpējušas bagātīgas brokastis, liekot lietā izdomu un pieejamos resursus. Vakar Velga, negribēdama laist zūdībā parkā dabūtos apelsīnus un mandarīnus, sagrieza tos mazos gabliņos uz cepampannas, pārkaisīja ar cukuru un cepot uzbūra gardu, nedaudz rūgtenu ievārījumu.
Pēc brokastīm nokopjam virtuvi, sakravājam somas un sadalām pārtiku līdzņemšanai – esam dažās dienās neviļus apaugušas ar pamatīgiem krājumiem. Pateicamies jaukajam dzīvoklim un dodamies uz autoostu.
Izejot uz ielas, konstatējam, ka salīdzinoši nesen ir lijis, viss vēl ir slapjš. Tā kā laika prognozes solīja lietu, tad arī izdomājām šo dienu sēdēt autobusā. Labi, ka šobrīd nelīst, varam sausām kājām tikt līdz transportam.
Autoostā darbinieks šķoba seju par Agneses un Velgas somām, kas ir kripatiņu lielākas nekā mana un Līgas, bet beigās tomēr ļauj tās ņemt līdzi salonā bez papildu piemaksas. Mūsu sēdvietas ir autobusa priekšā, bet, tā kā salons ir diezgan tukšs, aizmūku uz vidusdaļu, kur var sēdēt pie loga un izplesties pa divām sēdvietām. Autobuss ir moderns un komfortabls, ir pat USB uzlādes iespēja.
Izbraucot no Marrākešas, ainava nav pārāk aizraujoša, var pievērsties īsām pārdomām par ceļojuma sākumu. Iespējams, ka tālāk būs cita pieredze, bet Marrākešā viss ir vienkārši un arī manas bažas par trako uzmācību izrādījās nepamatotas. Protams, vienatnē, ejot pa ielu medinā, ir vairāk uzmanības, bet tiešām nekas traks. Tūristu lielajā pilsētā ir ļoti daudz, atmosfēra ir mierīga. Naktsmītnes un transportu atrast ir samērā viegli, cenas ir vidējas. Piemēram, tadžīna vienai personai visbiežāk maksā no kādiem 4 līdz 8 eiro, apelsīni – 55 centi kilogramā, dateles – 3 līdz 12 eiro kilogramā, glāze svaigi spiestas granātābolu sulas – ap 2 eiro. Un šīs vēl ir pilsētas– ūristu cenas, gan jau mazākos ciematos būs vēl lētāk. Gan budžeta ceļotāji, gan ļaudis ar augstām prasībām te viegli atradīs to, ko meklēs. Arī saziņa ir viegla, jo vairums uzrunāto tīri labi saprot angļu valodu un, ja zina franciski, tad vispār sans probleme.
Ceļš pamazām ievijas kalnos un top interesanti. Sākumā kalni ir nelieli, tad parādās mazas priedītes, liecinot par vēsuma klātbūtni šajā apvidū, bet beigās jau traucamies gar sniegotām cepurēm. Man tīri labi patīk šādi pārbraucieni ar autobusu, sēžu un priecājos. Piepeši ejā parādās kāda blonda meitene, kura gan nemaz negrasās laimē diet. Viņa klusi apvaicājas iesākumā man, pēc tam ceļabiedrenēm, vai mums neesot zāles pret jūras slimību. Un piebilst, “I was not expecting that”. Tādu zāļu mums nav, bet Agnese sameklē košļenes, Velga izrok no somas skābo mandarīnu, man ienāk prātā atdot “šņaucamtabakas” sainīti. Meitene atzīt, ka jau jūtas labāk, citreiz pat līdzcilvēku rūpes palīdz.
Pēc trīs stundu brauciena autobuss apstājas Agouim ciemā uz pusdienu pauzi pusstundas garumā. Esmu tikko noēdusi līdzpaņemto maizīti, tāpēc ēst vēl nekārojas. Aizejam līdz labierīcībām, tad apvaicājamies augļu tirgotājam par cenām. Mandarīni un apelsīni maksā tieši desmit reizes mazāk nekā Marrākešā – apelsīni 5 dihramus, mandarīni 3, nopērku pa kilogramam no katra.
Turpinām braucienu un pēc stundas ar asti iebraucam Quarzazates pilsētiņā, kur mums jāpārsēžas citā autobusā. Līdz tam ir nepilna stunda laika, izejam nelielā pastaigā pa apkārtni, panašķējamies ar citrusiem un tad jau arī buss ir klāt. Tagad ainava kļūst tuksnešaināka, tikai pamalē redzamas kalnu virsotnes. Lapu koki ir bez lapām, aizvējā jau izplaukuši mazi balti kauleņu ziediņi. Arī šis autobuss pāris vietās piestāj uz īsām pauzītēm, ceļā pieredzam saulrietu un krēslā, ap septiņiem vakarā, iestūrējam Tinghir.
Tur raiti izdodas tikt kolektīvajā taksī, kas minūtēs piecpadsmit mūs aizvizina līdz galamērķim Todgha Gorge. Pa tumsu brienam pa nedaudz mitru upes gultni, šķērsojam nelielu upīti, pievaram nelielu kāpienu, un esam rezervētās naktsmītnes priekšā. Šo vietu esam izvēlējušās diezgan rūpīgi, jo šajā gadalaikā daudzās naktsmītnēs ir auksti. Mūsu istaba ir silta, ar gultasveļu un pat dvieli, tikai vannasistabā smird tā, it kā prusakus kāds būtu indējis tieši pirms mūsu ierašanās. Mēs neesam cimperlīgas, bet smird patiešām baisi. Atveram visus logus un durvis, un dodamies uz restorāna telpu padzert tēju un samazināt mūsu pārtikas krājumus. Šeit ir īstā vieta to darīt, jo ēdiens ir dārgāks nekā Marrākešā. Rīt būs jāsameklē veikals.
