Ar skaudību klausos, ka Līga ir aizmigusi par spīti mūsu rosībai, pārējās meitenes arī lēnām kārtojas naktsmieram. Ielienu zem biezās segas un drebinos ar visu termoveļu. Tad ierodas krampji – sākumā tie uzbrūk kāju ikriem, pēc tam neliek mierā pēdas. Ik pa laikam lecu ārā no gultas, izstaipos, tad rāpjos atpakaļ un ceru atrast mierīgu pozu. Un tā reizes piecas. Par spīti nogurumam, miegs nenāk nemaz. Dzirdu kā pārrodas divi mūsu istabas biedri un, aši ielīduši augšas gultās, liekas uz auss. Pēc brīža viens sāk pieklājīgi zāģēt, pēc laiciņa stafeti pārņem otrs. Arī tas neveicina miega viesošanos. Lai nedzītu sevi stresā, pulkstenī neskatos. Tad iedziedas gailis. Vai tiešām jau būtu rīts? Pārvelku segu pār galvu un kādā brīdī tomēr izslēdzos. Caurajā miegā ik pa laikam ielaužas gaiļa un musulmaņu lūdzēju sasaukšanās.
Ceļbiedrenes sāk mosties vēl pirms atskanējis modinātājs, nekāds miegs vairs nespīd arī man. Nokāpju stāvu zemāk līdz dušai, tur laimīgā kārtā neviena nav, varu mierpilni nomazgāties un apģērbties. Pēc tam dodos uz pirmo stāvu parakstīt, bet tur jau ir Agnese, drīz atnāk arī Velga un Līga, un nekāda dižā rakstīšana nesanāk. Tad nu ielieku tādu diezgan sasteigtu ierakstu, dodot vienu jaunās dienas pieredzēšanai.
Brokastīs mums tiek atnests šķīvītis ar dažiem vietējiem plāceņiem, medus trauciņš, sviests un piparmētru tēja. Pievienojam kausēto sieru un sanāk tīri pieklājīgas brokastis. Ieturējušās novietojam mantas glabātavā un dodamies uz norunāto tikšanās vietu. Vīrs, ar kuru vakar vienojāmies par ekskursiju, mūs jau gaida, lai arī esam vismaz minūtes desmit ātrāk.
Tiekam iesēdinātas zolīdā Ford busiņā, no citām viesnīcām savācam vēl četrus degunus un laižam ceļā uz Ourika ieleju – vienu no apkārtnes tūristu atrakcijām. Iesākumā lēnītēm stūrējam caur Marrākešas blīvo satiksmi, tad jau tiekam brīvos ūdeņos – ceļš ir labs, šoferis tāpat. Ceļa malās vīd neticami zaļš zāliens, olīvkoki mijas ar palmām, bet mums priekšā iznirst sniegotā Atlasu kalnu grēda, kura uzpucējusies ar mākoņu micēm.
Pirmā pieturas vieta ir pie korporatīva, kas ražo argāna eļļu un citus skaistumam un veselīgai vērtīgus produktus. Viena no darbiniecēm mums izrāda nelielu ārstniecības augu dārziņu, kurā aug argānkoks, salvija, timiāns, rozmarīns, alveja, dīvaina paskata kumelītes un citi augi, paskaidrojot katra labās īpašības. Iesākumā stāstījums ir angļu, pēc tam franču valodā – šādi pat var saprast abus variantus. Tad klausāmies par argāna eļļas iegūšanu. Sākumā no argāna augļiem tiek atdalīts to vidū augošais kodols. Tad to ievieto starp tādiem kā nelieliem dzirnakmeņiem un berž laukā masu, no kuras pēc tam atdala eļļu. Ja eļļu plānots izmantot nevis skaistumkopšanā, bet pārtikā, sasmalcināti kodoliņi pirms tam tiek grauzdēti. Tiekam arī pie stāstījuma par citām eļļām un to maisījumiem, garšvielām, tējām, krēmiem. Parasti šādos “tūristu slazdos” neko nepērku, bet šoreiz izeju no bodītes ar vairākiem pirkumiem – meitene bija brīnišķīga stāstniece un laikam jau arī pārdevēja. Īpaši mani sajūsmina melnās ķimenes ar kristāliem, kurus nedaudz saberžot un ieelpojot car drāniņu, var fiziski just elpceļu izplešanos.
Pēc neliela gabaliņa piestājam berberu mājā, kas ir vēl trakāks konveijers – viena tūristu grupa seko nākamai. Apskatām dzirnavas, kuras darbina zem tām plūstošā upe, mazu hamāmu, virtuvi, pārtikas uzglabāšanas telpu, guļamistabu, viesistabu un pagalmu. Interesantākais apskates objekts ir koka durvis. Gids demonstrē, ka viens klauvēšanas mehānisms domāts mājiniekiem, cits viesiem, lai jau pēc skaņas varētu zināt, kas ierodas. Durvju vidū ir kantains caurums, lai kaķi var iet un nākt pēc savas patikšanas. Arī pašu kaķu mājā netrūkst, tie saņem pat vairāk uzmanības nekā gida stāstītais.
Vēl pēc gabaliņa pieturam paēst pusdienas, ko šai vietā tūristiem servē straujas upes abos krastos, kurus savieno nelieli koka tiltiņi. No kompleksās ēdienkartes izvēlamies zupas un salātus, katra sev tīkamāko tadžīnu un finālā saldo. Kad tiek atvērta mana “frikadeļu” tadžīna (to dara viesmīlis, pašam nevajag grābstīties gan vāciņu, kā es to netīšām izdarīju vakar), iesākumā esmu vīlusies par skatu, bet vilšanās pazūd pie pirmā kumosa – tā garšo lieliski. Tā kā Liene Porīte pamanījusies atsūtīt atbalstu tieši tadžīnas izbaudīšanai, tad sūtu lielu paldies!
Maltīte ir garda, bet tomēr ar nelielu stresa piedevu – visi pārējie ceļabiedri ir sen jau paēduši, bet mums trāpījies dikti lēnīgs oficiants, tad nu mūs nākas pagaidīt. Man nelielu stresu rada apkārt lidojošās bites, kuras cenšas nogaršot mūsu maltīti, īpaši tās saldos elementus. Viņas nav vienīgās. Otrpus upei uz pārtiku cierē pērtiķi un ik pa laikam piezemējas, lai nočieptu kādu maizes plācenīti, kuru, atgriezušies kokā, mierpilni notiesā.
Kad nu visi paēduši, seko šīs ekskursijas pēdējā atrakcija – kāpiens uz ūdenskritumiem. Tā kā tas notiek salīdzinoši lielā grupā un gida pavadībā, nolemju to izlaist. Tā vietā mierpilni parakstīšu, padzeršu kafiju un atpūtīšos. Pārējie aiziet un gids saka, lai pasēžu un pagaidu pie kāda galdiņa blakus tualetēm. Kad apvaicājos tualetes pieskatītājiem, vai varu tikt pie kafijas, viņi nogroza galvu – te esot ļoti draņķīga kafija, viņi neiesakot. Nu labi, izvelku datoru un sāku rakstīt. Garām iet mūsu šoferis un, ieraudzījis mani, brīnās. Izstāstu, ka kāpšana grupā nav mana stihija un apvaicājos par kafiju viņam. Kā tad, lai tik eju uz priekšu, zaļajā nojumītē dodot labu kafiju! Aizcērtu datoru un eju norādītajā virzienā.
Aiz letes stāv jauks un smaidīgs marokānis. Iepazinusies ar kafijas veidiem, nobalsoju par kapučino. Nosēžos krāsainām aukliņām savītā krēslā ar skatu uz upi, izvelku datoru un atsāku rakstīšanu. Drīz manā priekšā iznirst papīra glāzīte ar kāroto dzērienu – pirmā kafija pēc pulksten trijiem dienā. Mī un žē, cik tā ir laba! Un maksā nepilnu eiro. Mirklīti pakaifoju tāpat, tad atsāku rakstīšanu. Man, protams, žēl, ka neredzēšu ūdenskritumus, bet meitenes ir solījušas tos glīti safočēt, un es esmu tikusi pie šī miera brīža.
Tā nu pamīšus rakstu un veros apkārt, malkoju kafiju un esmu ļoti priecīga par savu lēmumu. Kad kafija ir galā, jūtu, ka kārojas vēl kāds silts dzēriens. Apvaicājos par iespējām tikt pie tējas. Lai gan šī ir kafijas vieta, baristas kungs, noskaidrojis, ka man derēs melnā tēja ar pienu, aizskrien pēc izejvielām un drīz manā priekšā kūp glāze ar uzputotu karstu pienu, kurā mirkst tējas maisiņš. Tieši tas, kas šobrīd vajadzīgs!
Esmu pabeigusi rakstīšanu un arī otro dzērienu, kas pie klusās vietas piestāj bariņš francūziešu. Vieta ir maza, tāpēc ceļos kājās, lai sievietēm ir, kur piesēst un domāju mazliet pastaigāties. Tomēr, kad pabāžu degunu uz ceļa, ieraugu pretim soļojam mūsu grupu. Priecīgas un piesarkušas meitenes stāsta, ka lēmums man nenākt līdzi esot bijis diezgan prātīgs – bijis jākāpj pa palieliem klinšu bluķiem, man būtu bijis jāstāv uz katra pakāpiena. Bet skats bijis labs un viss esot sabildēts!
Kāpjam atpakaļ busiņā un dodamies atceļā uz Marrākešu. Pa ceļam apspriežam turpmākos plānus un nolemjam pavadīt šai pilsētā vēl rītdienu, bet piektdien, kad dienu sola lietainu, braukt autobusā uz nākamo pieturas punktu. Pēc nelielām diskusijām vienojamies divām nākamajām naktīm meklēt citu palikšanu – šonakt mūsu hostelis ir pilns un mums būtu jāguļ uz pirmā stāva koptelpas sēžamdīvāniem, ko man pēc negulētās nakts (faktiski pēc divām) galīgi negribas. Tad nu brīdi parokoties Bukingā un Airbnb, izvēlos glītus apartamentus par diezgan pieticīgu cenu – nepilniem 15 eiro no deguna par nakti (labums, ceļojot grupā), cerot, ka naktsmītne labi izskatīsies ne vien fotogrāfijās, bet arī dzīvē. Katrā ziņā, atsauksmju ir daudz, un tās visas ir labas.
Palūdzam šoferim mūs izlaist pie autobusu kompānijas biroja, un viņš to arī izdara. Vien tāds sīkums, ka esam nevis pie mazās filiāles pilsētas centrā, bet pie daudz lielākas ēkas blakus dzelzceļa stacijai – kompānijas centrālā biroja. Neticamā kārtā vieta izrādās teju blakus mūsu jaunajai mājvietai. Lecam ārā, noskaidrojam informāciju par busiem un ejam iečekoties.
Modernas ēkas lejā konseržjs liek mums ierakstīt mājas žurnālā pases datus un viesošanās laikus, tad pavada mūs līdz liftam. Uzspiedušas atsūtīto ieejas kodu, atveram apartamenta durvis. Tas ir ļoti moderns, liels un glīts, gluži kā solīts. Te ir divas guļamistabas, viesistabā ir paliels dīvāns un Velga saka, ka gulēs uz tā, lai es varu izčučēties kārtīgi viena un sarakstīt savus rakstu darbus! Liels paldies, es neiebilstu, jo šonakt patiešām vajag izgulēties. Mirklīti atpūšamies, izkrāmējam somas un dodamies uz centru. Lai arī līdz tam ir gandrīz 3 kilometri, ejam kājām. Šis rajons, ko vietējie sauc par jauno pilsētu, ir pavisam cita, moderna pasaule.
Velga vakar ar kāru aci pētīja katru citrusu augļu koku, bet pie oranžajiem bumbuļiem tā arī netika. Tāpēc tagad, kad ejam ar apelsīnu koku, viņa ir noskaņota kādu pagaršot. Apelsīni nav nekādi āboli, kratot koku, lejā neviens nebirst. Vietējais vīrs, redzot viņas pūliņus, pieceļas no savas sēdvietas skvēra malā un noplūc vienu augli – visi priecīgi. Vai tas būs rūgtais dekoratīvais vai garšīgais ēdamais, to redzēs vēlāk. Ceļā uz centru meitenes vēl tiek pie dažiem mandarīniem, viens nogaršotais ir nereāli skābs (kā teiktu man Aļaskas ceļabiedrs Rafaels (toreiz gan citas situācijas kontekstā) – mēs visi esam pieļāvuši šo kļūdu).
Vecpilsētā nonākam jau krēslā, un, kamēr atrisinām dažus tehniskus jautājumus, ir jau pilnībā satumsis. Pa ceļam uz centrālo laukumu nopērkam dateles, ar ko panašķoties – Alžīrijas ražojums maksā vairāk nekā uz pusi lētāk nekā Marokas, tad nu izvēlamies tās, jo, mūsuprāt, kaimiņienes garšo tāpat kā vietējās – ideāli!
Niekojoties ar datelēm, nonākam centrālajā laukumā, kur ir kārtīgs ņiguņegs – skan mūzika, lokās dejotāji, sauc ēdmaņu tirgotāji un sulu spiedēji, dažādu atrakciju piedāvātāji. Ieskanas vakara lūgšana un pārējie trokšņi pierimst, lai pēc Allāha slavināšanas atsāktos ar līdzšinējo sparu. Velga pasūta svaigi spiestu sulu un dod mums arī pagaršot, kaut kas šņirkst starp zobiem. Cukurs! Agnese paspēj pateikt, lai viņas dzērienam to neliek klāt.
Pa bodīšu pilnu ielu (kādas te ir teju visas) nonākam vietā, kur ēdīsiem vakariņas. Velga un Agnese pēc sulas un našķēšanās jūtas jau diezgan labi paēdušas, mēs ar Līgu pasūtam kārtīgas vakariņas. Tās ir garšīgas, tomēr esam vienisprātis, ka ēdiens ir mūsu gaumei pārāk tauks. Tad nu pie vakariņām tiek arī pāris kaķi.
Pēc maltītes aizstaigājam līdz hostelim, lai paņemtu tur atstātās mantas un tad, tikušas ārpus vecpilsētas mūriem, ķeram taksi, jo sabiedriskais transports vairs nekursē. Pirmie trīs šoferi nepiekrīt mūsu cenai, bet ar ceturto vienojamies un pēc nepilnām desmit minūtēm esam naktsmītnes durvju priekšā. Tā kā dzīvoklī ir arī veļasmašīna, izmazgājam pirmo porciju ar piesviedrētajām drēbēm. Tad iekrītam palagos un telefons, un drīz vien arī miegā.
