Šo nakti noguļu kā susurs aliņā, kā lācis migā kā… jebkas, kas ir piedzīvojis kārtīgu miegu. Kamēr no rīta apdaru rakstu darbus, Līga ar Velgu ir sariktējušas radošas brokastis – uzcepušas krāsnī vakardienas maizes ritulīšus, pagatavojušas sāļo smēriņu no kausētā siera un olīvām, saldo no datelēm, valriekstiem un samīcītiem banāniem. Vēl maltītē piedalās ķirštomātiņi un pistāciju jogurts. Garšo dievīgi!
Agnesei no rīta jāatrisina pāris tehniski jautājumi, tad nu mēs izejam rīta pastaigā “ap kvartālu”. Aizstaigājam arī līdz kilometra attālumā esošajam autobusu kompānijas CTM terminālim un nopērkam biļetes rītdienai uz Tinghiru. Kad tas ir nokārtotos, saku meitenēm, ka gribētu piesēst un paskatīties, ko dara viena kāja, kaut kādas nelāgas sajūtas to piemeklējušas. Novelku zeķi un ieraugu, ka mazais pirkstiņš, kuru jau biju ietinusi kompīd plāksterī, nemaz nav galvenais vainīgais. Noberzies ir blakus pirksts un tagad tā apvidus izskatās viegli asiņains. Velga man piešķir dezinfikcējošu smāķi, aptinu vaininiekam salveti un slājam mājās. Pa ceļam vēl inspicējam lielbodi blakus mājvietai un sapērkam labumus brokastīm un rītdienas braucienam.
Mājās apkopju pēdas un sākumā esmu noskaņota atdalīties no kolektīva un šodienu pavadīt vieglā pastaigas režīmā, bet, kad visi četri cietušie pirksti ir kompīdos vīti, izskatās, ka tik traki nebūs. Līdz centram gan tomēr braucam ar autobusu, lai drusku pataupītu manas pēdas. Saprast, kur atrodas pietura, un kāds transports tur apstājas, var liekot kopā intuīciju un sarunas ar vietējiem. Googlemaps māk uzzīmēt maršrutu, bet ar pieturu noteikšanu viņam tik labi neveicas. Lai vai kā, busu atrodam un par 4 dihramiem no personas tiekam līdz medinai. Īsi pirms izkāpšanas pat satiekam biļešu kontrolieri, kura ar pildspalvu pārsvītro katru pārbaudīto biļeti.
Lai tiktu līdz apskates objektam Ben Youssef Madarasa – mošejai, kas bija pārveidota par koledžu -, atkal jāčāpo pa tirgotāju pilnajām ielām. Acis žilbt no redzamā un visu laiku jābūt nomodā par motocikliem, kas var parādīties jebkurā vietā. Ir atvieglojums tikt ārā no blīvā tirgus. Blakus koledžai ir Marrākešas muzejs un nobalsojam iesākumā iemest aci tajā (ieejas biļete maksā 50 dihramus).
Muzejs ir neliels, bet brīnišķīgs. Centrālajā mozaīkām klātajā zālē skan pieklusināta mūzika un čalo strūklakas. Bijušajā hamāmā apskatāma gleznu izstāde, nišās izvietoti citi vēsturiski priekšmeti. Ieraudzījusi, ka šeit ir iespēja pasūtīt arābu kaligrāfijā savu vārdu uz kādas virsmas, izvēlos grāmatzīmi (tas maksā 30 dihramus). Iesākumā jāuzraksta vārds blociņā un ir jauki redzēt, ka nesen šeit jau bijuši latvieši. Puisis uzzīmē krāšņus burtus, vienīgi pie vārda izskaņas viņš samulst – “e” nav nekāda kārtīga vārda beigas. Tad nu paliekam pie tā, ka ar “Zan” būs gana!
Ben Youssef Madarasa apskate maksā tikpat cik muzeja, bet ļaužu te ir ievērojami vairāk, šo šis apskates objekts tiek lielīts visos interneta resursos. Ir jau arī par ko. Ēkas iekšpagalma centrā ir sekls baseins, galā bijusī lūgšanu zāle, bet sānos bijušās mācību klases un istabiņas. Vienā no telpām tiek demonstrēts video par atjaunošanas darbiem. Kādi tik smalkumi nav jāveic, lai atjaunotu mozaīkas, marmora grebumus, metāla kalumus! Es sajūsmā skraidu pa ēku un ķeru kadrus. Ieskrienu vienā skaistā telpā un jau grasos bildēt, kad sieviete man sniedz papīra rulli. Ā, ups, tā ir tualetes priekštelpa.
Pēc muzejiem mums ir sajūta, ka telpās būts gana, un virzāmies cauri tirgotāju ielām parku virzienā. Kad nonākam citrusu augļu alejā, ir pavisam jauki. Saule šodien ir diezgan karsta, tāpēc pasēdēt ēnā ir tīkami. Mums piesitas vien no tirgotājiem, piedāvājot ar garšvielām bagātinātu kafiju. Lai būtu, paņemam arī. Kafija garšo labi, īpaši, ja tai pievienota kripatiņa cukura. Tikai viena bēda, kur saldums, tur bites. Kopā ar tirgotāju ierodas kādas trīs četras uzstājīgas lidotājas un stress. Aši piebeidzam dzērienus un mainām lokāciju. Netālu atrodas kiberparks, kurā paspējam ielūkoties tikai īsu brīdi, jo tas tiek slēgts jau sešos vakarā.
Skola ar autobusiem mums ir rokā, tāpēc mājās jau aizbraucam kā lielās. Izkāpušas mūsu rajonā, meklējam vietu, kur paēst vakariņas. Izvēle krīt par labu vienkāršai ielas ēstuvītei, kur laipns cepējs saliek mums šķīvīšos salātus, pupiņas, kartupeļus, rīsus un ceptas vistas gabalus. Viss garšo lieliski un maksā salīdzinoši maz.
Līga ar Velgu vēl aiziet pēc maizes rītdienai, mēs ar Agnesi atgriežamies mājās. Pateikusies kājām par izturību (šodien esam nostaigājušas virs 17 000 soļiem), metos rakstu darbos. Saprotu, ka pārāk daudz, ko aprakstīt šodien nav, toties bildes, manuprāt, izdevušās glītas, tad nu baudiet Marrākešas mozaīkas jūs arī!
