Četras ar mugursomām uz Maroku

“Kāpēc tu šoreiz izdomāji doties ceļā ar mani un pārējām meitenēm?”, prasa Agnese, ienākot mājā. Divas no Marokas ceļabiedrenēm – Agnese un Velga – šonakt palikts pie manis, uz lidostu mūs no rīta aizvedīs Eduards. Agnese būs mūsu galvenais čiekurs, jo viņa ir pieredzējusi Marokas apceļotāja (un ne tikai Marokas), bet Velga nekad tur nav bijusi, tāpat kā es.

Atbildot uz Agneses jautājumu. Man nav nekādu bažu doties uz Maroku arī vienatnē – ne drošības, ne pārvietošanās, ne nakšņošanas ziņā. Bet man ļoti, ļoti negribas visu laiku komunicēt ar vietējiem un atbildēt uz miljons “where-are-you-from”. Skaidrs jau, ka tāpat no tā izvairīties nevarēs, tomēr, esot vismaz divatā vai, kā mūsu gadījumā, nelielā grupā, uzmanība būs dalīta. Kopā ceļot ir arī izdevīgāk, un laba kompānija būtiski uzlabo ceļojuma kvalitāti.

Ir pamatotas aizdomas, ka ar kompāniju viss būs labi, lai gan ceļošana grupā mani nedaudz biedē. Agnesi nedaudz pazīstu no laikiem, kad kopīgi vedām vācu tūristes pastaigā pa Rauņa upīti. Agnese, tāpat kā es, ir daudz vandījusies pa pasauli ar mugursomu plecos. Par Velgu pagaidām zinu vien to, ka viņa ir no Latgales. Tas uzskatāmi izpaužas, Velgai pārkāpjot mājas slieksni. No somas tiek izcelti auzu pārslu plācenīši, kārtīga Liepkalnu rupjmaize, jau notīrīts pomelo. Abas ar Agnesi tiekam arī pie mazām iepazīšanās dāvanām. Kamēr murminām kaut ko starp “paldies” un “vai nu tā vajadzēja”, Velga tikai nosaka, ka ir no Latgales un ar to viss ir izteikts. Velga dzīves gaitā pārtapusi no juristes par mākslinieci un tagad iepriecina ļaudis ar pašas izgudrotiem tērpiem, kas top vienā eksemplārā.

Parādu meitenēm viņu nakšņošanas vietu un tad, par spīti gana vēlajam vakaram, piesēžam uz naksniņām. Kas tieši Agnesi vilina uz Maroku, mēs neuzzinām, jo tas esot garāks stāsts, ko viņa mums grib izstāstīt visām kopā, ar ceturto ceļabiedreni Līgu tiksimies no rīta lidostā. Smiekli pie galda nerimst teju ne mirkli, kas labi. Humors ir ļoti svarīgs ceļabiedrs.

Brīdi pēc pusnakts beidzam vakarēšanu un liekamies uz auss. Pēc piecām stundām zvana modinātājs un aicina sākt dienu. Pēc rīta rituāla tiekamies lejā uz brokastīm. Brokastis nav Agneses ar Velgas iecienītākā ēdienreize, bet šoreiz visas priecīgi stumjam aiz vaiga omleti, biezpienu, pat vakardienas rasolīti – pirms ceļa jāieturas. Tad metam somas auto (kurš laimīgā kārtā šorīt pielec bez klīrēšanās), un Eduards mūs vizina uz lidostu (paldies!). Esam klāt teju vienlaikus ar Līgu, un varam doties uz drošības kontroli. Tur viss notiek raiti – gan mūsu mantas, gan mēs pašas izslīdam caur skeneriem bez aizķeršanās.

Gaidot lidmašīnu, iepazīstamies ar Līgu, kura dzīvo Cēsu pusē. Neskatoties uz to, ka Līgas ceļošanas pieredze ir bagāta, arī viņa šoreiz nobalsojusi par labu Marokas iepazīšanas nelielā kompānijā. Vēl Līga lūdz nodot sveicienus mammai, jo viņa ir… farmaceite! Tātad, mammu, sirsnīgs sveiciens no kursa vecākās, 1984. gada absolventes Līgas Saulītes! Es savukārt izstāstu ceļabiedrenēm savu lietošanas instrukciju veselības kontekstā, izrunājam katras reliģisko pārliecību un ēšanas paradumus. Tērzējot izlidošanas laiks pienāk ātri. Redzam, ka AirBaltic darbiniece stumj pie vārtiem svarus, tāpēc veicam somu smaguma izlīdzināšanu. Man un Līgai somas ir vieglākas par atļauto, Agnesei un Velgai nedaudz smagākas, tad nu pāris priekšmeti pārceļo pie mums. Mēs gan tiekam cauri bez svēršanas, bet drošs paliek nedrošs.

Sēdvietu loterija ir iekārojusi mani rindā aiz Agneses un Velgas, Līgas vieta ir nedaudz tālāk. Man blakus sēž kāds pāris, kad paskatos uz viņiem, kārtējo reizi nākas atcerēties teicienu par pasauli un tās izmēriem. Sēdvietas kaimiņš ir mans bijušais kolēģis. Vairāk nekā piecas stundas gaisā parit čakli strādājot, tad jau sākam nosēšanos.

Marrākeša mūs sagaida pielijusi un mēreni silta, šodien ir +16 grādi, kas pēc Latvijas mīnusiem šķiet gana tīkama temperatūra. Tikušas ārā, sākam funktierēt par takša ķeršanu, bet neviļus nonākam 19 autobusa pieturā, kurā jau stāv braucamais, gatavs mūs aizvest uz centru par 30 Marokas dihramiem (aptuveni 3 eiro). Tad nu lecam tajā un drīz vien esam pie vecpilsētas (medinas) mūriem. Maps.me pa mazām un šaurām ieliņām aizved mūs līdz rezervētā hosteļa durvīm. Nolikušas somas, iekodušas ceļamaizes un pabarojušas telefonus, dodamies pastaigā pa pilsētu.

Vecpilsētas ielu malas ir tirgotāju, darbnīcu, kafejnīcu pilnas, arī tūristu netrūkst, vietējie uz močiem un velosipēdiem traucas visam pa vidu. Tomēr kopumā sajūta ir daudz mierīgāka nekā es biju iztēlojusies, neviens arī īpaši mums uzmanību nepievērš. Bankomāts piešķir mums vietējās naudiņas, tagad varam ļauties ielu malās redzamajiem kārdinājumiem.

Uz dullo izvēlētā aģentūrā pierezervējam izbraucienu rītdienai, tad aizstaigājam līdz autobusu stacijai, lai saprastu transporta iespējas tuvākajām dienām, bet īpaši gudras pagaidām netiekam. Praktisko jautājumu risināšana ir aizņēmusi diennakts gaišo laiku, lēnām sāk satumst, un mēs piesēžam uz vakariņām vietā, kura sevi dēvē par berberu ģimenes restorānu. Internetā reitings ir labs, arī mūsu pasūtītais ēdiens ir diezgan garšīgs, vienīgi zupas ceļabiedrenes atzīst par drusku pliekanām. Punktu vakariņām pieliekam pie granātābolu stenda, katra tiekot pie glāzes svaigi spiestas sulas. Garšo dievīgi! Pa ceļam uz mājām sapērkam olīvas, mandarīnus, banānus un citus našķus rītdienai. Esmu priecīga, ka pēdējā brīdī izmetu no somas plānu tuniku gulēšanai un ieliku termoveļas komplektu. Ar visu to zem vilnas segas ir diezgan vēsi.