Mans 2025

Pirmā doma bija rakstīt, ka pērnais gads bija slikts. Tomēr nē, drīzāk to var raksturot kā sarežģītu, grūtu, izaicinošu, skumju, tomēr vienlaikus tajā bija arī daudz prieka un siltuma, par ko nedaudz vēlāk. Visskumjākā gada sadaļa ir bijusi man mīļu un būtisku cilvēku aizspurgšana prom – citā dimensijā pārcēlās mana ģimenes ārste Ilze Aizsilniece, mūsdienu lielākais dēkainis Kārlis Bardelis, mans vēstuļu draugs Mārtiņš (vispār viņš aizgāja vēl pirms gada, bet to sapratu tikai pērnajā novembrī), un gada nogalē viņiem pievienojās tētis. Ar tēti arī saistās daļa gada grūtuma, kura lielāko vezumu vilka mamma, tomēr arī pārējie centās savu iespēju robežās palīdzēt, kā arī, protams, pārdzīvoja par notiekošo. Lai vai kā, demenci un ar to saistītos piedzīvojumus negribas novēlēt nevienam.

Situācija ģimenē un arī rakstniecības studijas bija laba atruna, lai pamestu novārtā šo blogu – tik maz ierakstu kā pērn tajā nav bijis kopš izveides. Arī citas gada apņemšanās – regulāri jogot, apmeklēt kultūras pasākumus, aust utt. – izčākstēja ap aprīli. Dažas lietas gan izdevās īstenot konsekventi – katru dienu tika izpildīta vismaz viena Duolingo valodas nodarbība, katru nedēļu – izlasīta jauna grāmata, kā arī jau piekto gadu esmu fiksējusi ienākumus un izdevumus, kas ir ļoti interesanti dati. Bet nu ierastais atskats pa man svarīgām dzīves jomām.

Veselība

Gads iesākās un noslēdzās trausli. Janvārī pēc ilgākiem meklējumiem man konstatēja veco labo Garo klepu, kura sekas izjutu līdz pat vasaras sākumam, bet decembra vidū saķēru kaut ko gripai līdzīgu. Pārējā gadā izklaidējos ar regulārām vēdersāpēm, reiboņiem un citiem niekiem, tomēr kopumā esmu dzīva un priecīga, jo plaušas joprojām strādā. Elpoju, tātad dzīvoju.

Izaugsme

Lielākais notikums izaugsmes sektorā bija RTU Liepājas akadēmijas Rakstniecības studiju absolvēšana, iegūstot maģistra grādu. Pašas mācības notika iepriekšējā pusotrā gadā, pērnā gada pirmā puse pagāja maģistra darba zīmē. Akadēmiskās pasaules nepārzināšana kopā ar veselības ķezām padarīja maģistra darba rakstīšanu gana grūtu, īpaši iesākumā. Domāju, ka puslīdz cienījami tiku cauri šim procesam, pateicoties izcilajam darba vadītājam profesoram Benediktam Kalnačam, par ko joprojām esmu ļoti pateicīga. Jāatzīst, ka kādā brīdī pat “noķēru kaifu”, ja tā var izteikties par maģistra darba rakstīšanu. Refleksija par šīm studijām joprojām stāv manā apjomīgajā parādu čupā, kuru ceru šogad noārdīt.

Otras mācības, tiesa, nesalīdzināmi mazākā apjomā, apmeklēju gada pēdējos mēnešos, ievingrinot roku gotiskajā kaligrāfijā. Tā bija brīnišķīga pieredze, kuru ceru paturpināt arī šogad.

Līdzīgi kā citus gadus, arī pērn esmu regulāri klausījusies tiešsaistes lekcijas, piemēram, Cilvēkjaudas sarunas, Open minded kursus, dažādus raidierakstus. Monotona darba veikšana (ravēšana, ogu lasīšana, dārzeņu mizošana utt.), fonā klausoties kādu no lekcijām, ir man ļoti mīļa nodarbe.

Lasīšana un rakstīšana

Kā jau minēju, ar lasīšanu pērn ir veicies labāk nekā ar rakstīšanu, tomēr nav tā, ka nekas nebūtu kustējies arī šajā jomā. Lielākais notikumus ir gada nogalē iznākusī grāmata “Baobabi un krokodili”, kas vēsta par maniem un ceļabiedru piedzīvojumiem Senegālā un Gambijā. 4. decembrī izdevniecības Zvaigzne viesistabā notika grāmatas atvēršanas pasākums Āfrikas noskaņās un, kā sacīja viesi (un pašai arī tā šķiet), tas izdevās diezgan jestrs, par ko prieks, kā arī paldies visiem iesaistītajiem.

Pirmatskaņojumu piedzīvoja arī mans izdomātais stāsts “Māras zīmes”, kuru iestudēja Liepājas radioteātris un ko varēja dzirdēt Latvijas radio ēterā. Es neesmu pārāk augstās domās par šo stāstu (kā par vairumu sevis radīto tekstu), tomēr visvairāk esmu neapmierināta ar sevi tāpēc, ka otrajā pusgadā tā arī neesmu pieķērusies jaunu tekstu radīšanai, kas būtu ārpus mana ierastā dokumentālisma komforta. Ceru uz sevi šogad.

Vēl rakstīšanas kontekstā jāpiemin iestāšanās Latvijas Rakstnieku savienībā, kas pats par sevi nav nekāds dižais sasniegums, tomēr ir vēl viens solītis uz manas burtu dresēšanas taciņas.  

Decembrī biju mēneša autora godā Zvaigznes grāmatnīcās, kā arī piedalījos vairākos izdevniecības pasākumos, kas paredzēti autoriem, iepazīstoties ar jauniem spalvas brāļiem un māsām.

Darbs

Pērn, jo īpaši otrajā pusgadā, esmu turpinājusi gana aktīvu piedalīšanos pasākumos, kuros stāstīju par rakstīšanu un ceļošanu. Lielākoties tie notika bibliotēkās (Bēnē, Salas pagastā, Daugavpilī, Brocēnos, Gailīšu bibliotēkā, Gulbenē, Carnikavā, Līgatnē, Mālupē, Ķeipenē, Preiļos, Stelpē, Latvijas Neredzīgo bibliotēkā), bet bija arī citi pasākumi kultūras namos, skolās, festivālos, omulīgos bāros, restorānos, viesnīcās un citviet. Tā nu šie pasākumi, kas ir patīkams blakusefekts rakstīšanai, kā arī pati rakstīšana, ir lēnītēm pārņēmuši to laiku un enerģiju, ko savulaik veltīju komunikācijas nozarei. Pagājušais ir pirmais gads, kad neesmu īstenojusi nevienu lielu komunikācijas projektu, ja vien maģistra darbu nevar izskatīt par kaut ko līdzvērtīgu.

Tomēr lāča tiesu darba sarūpēja dzīvesvietu izīrēšana Airbnb. Pievangažu māja turpināja strādāt ar pilnu jaudu, gada otrajā pusē diezgan cienījami pieslēdzās arī Drustu namiņš. Ja Pievangažos pie mums lielākoties ciemojas ceļojošas ģimenes no ārvalstīm (vasarā) un vietējie mazu notikumu svinētāji (visā pārējā laikā), tad Drustus iemīļojuši vienīši vai pārīši, kas grib aizbēgt no ikdienas steigas. Interesanti, ka teju visiem kompānijā ir līdzi vismaz viens suns 😊.

Dzīvesvietas

Vislielāko uzmanību un resursus pērn joprojām saņēma Drustu īpašums. Māja tika pie sadzīves tehnikas, dažām jaunām mēbelēm, kondicioniera un, pats galvenais – terases, kas piešķir tai pilnīgi citu sajūtu. Nopirkām un atvedām arī jūras konteineru, kas mums būs šķūņa vietā. Pateicoties šim notikumam, iepazināmies arī ar jauniem kaimiņiem, kuriem ir īpaši jaudīgs traktors, jo dabūt ārā pagalmā iesēdušos garo fūri izrādījās diezgan interesants pasākums.

Arī Pievangažu māja piedzīvoja nelielus uzlabojumus sadzīves tehnikas formā un interjerā. Maģistra darba noslēguma fāzē žonglēju ar otu uz trepēm un krāsoju griestus, jo prokrastinācija ir varens spēks.  Tomēr kopumā palika daudz neīstenotu ideju, visas cerības uz šo gadu.

Dzelzavas lauki piedzīvoja ļoti skaistas Lieldienas, kurās ģimene un daži radiņi sapulcējās uz talku, sakopjot vienu no augļu koku dārziem. Pārējā laikā par īpašuma glītumu jāpateicas kaimiņu rūpēm, arī paši pāris reizes pļāvām džungļus.

Visi dārzi šogad piedzīvoja pamatīgu fiasko un šoreiz pie tā nebija vainojama tikai mana nevaļa, bet gan laikapstākļi. Pirmo reizi manā “dārzkopes karjerā”, kas mērāma teju mūža garumā, neizauga ne ķirbji, ne kabači. Arī ar citām kultūrām gāja švaki, pieklājīgu sniegumu demonstrēja vienīgi burkāni, sīpoli, ķiploki, pupiņas un zaļumi. Bet labi vien ir, varbūt beidzot sagaidīšu jauno sezonu ar tukšām saldētavām.

Ceļojumi

Pavasarī pirmo reizi devos nevis parastā ceļojumā vai komandējumā, bet gan Erasmus+ braucienā uz Madeiras salu kopā ar daļu no studiju biedriem. Pirms tam teju nedēļu kopā ar Eduardu sabijām Londonā, bet rudenī ar viņu un draudzeni Ivetu devāmies uz Itāliju. Augustā ciemos atbrauca mans Aļaskas piedzīvojuma ceļabiedrs Rafaels, ar kuru kopā pamatīgi apceļojām Latviju un drusku ieskrējām arī Igaunijā.

Mirkļi un sajūtas

Te nu mēs nonākam vietā, par kuru minēju ievadā – prieks un siltums. Ja man jāatver gada iekonservēto īpašo mirkļu burciņas, kā pirmais nāk prātā vakars pie Usmas ezera. Mēs nebijām plānojuši Rafaelu turp vest, bet sagadījās tā, ka Kurzemes apskates laikā pie ezera bija mans brālis Uldis ar dēlu un draugu ģimenes jaunākā atvase, viens no vietas saimniekiem Viesturs, tāpēc nolēmām tomēr piestāt kaut uz dažām stundām. Apsveicinājušies, mēs ar Rafaelu iekritām ezerā uz peldi, tad uzkodām vakariņas un tad… puiši aizgāja uz pirti. Man bija sajūta, ka šoreiz nevajag pievienoties un pareizi vien bija. Es sēdēju savā mīļākajā vietā pie kūpoša ugunskura, skatījos uz ezeru un klausījos, kā no pirts puses skan nerimstoša zviegšana. Kādā brīdī no karstuma iznira četri kūpoši stāvi – Eduards, Uldis, Viesturs un Rafaels – un tādā Bītlu gājienā devās uz ezeru, kurā iekrītot atskanēja sajūsmas saucieni.

Jāteic, ka Rafaelu izdevās iedabūt četrās dažādās pirtīs, un viņš atgriezās Kanādā ar neizpratni, kāpēc pie viņiem šī lieta nav izplatīta. Brišana kopā pa Alekšupīti Kuldīgā, žiguļu apbrīnošana Gaujas klubā, vīns Miķeļtorņa vējā, zvaigznes no Natālijas terases, Nika Keiva koncerts, sarunas pie ugunskura un mašīnā ar sen neredzēto ceļabiedru arī ir vieni no maniem gada “hailaitiem”. Citi īpašie brīži? Mēs ar Ramani rāpojam pa tumšo dārzu Liepājas pusē un mēģinām safočēt jāņtārpiņus, ar Edīti esam tikušas dzērveņu purvā bez konkurentiem, ar Ošiņiem sēžam Gravās pie ugunskura vai ceļa malā Saulgriežos ar skatu uz Āraišu ezeru, turpat netālu kūpam kublā ar vārdadienas gaviļnieci Dzintrās, Jāņu ugunskurs uz mūsu kalna ar Zani un Andi, Inita pēc tam piedzied pilnas pļavas, kaimiņiene Zita atnāk ar dāliju gumu un smalkiem kartupeļiem, Aivita pazūd hortenzijās, Camino gājēji atpūtušies turpina ceļu, Ināra stāda sarkano ozolu, brieži bauro pirms saullēkta, Sudden Lights utt. utt.

Pērn vairākkārt bija jājūt arī “nacionālā līmenī”. Skatoties Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku notikumus, Oskara pasniegšanu Straumes komandai, hokeju, basketbolu un volejbolu, Eirovīziju. Un gadu mijā gaisā bija palaists kaut kas ļoti skaists un vienojošs. Mēs šoreiz bijām Siguldā, un bija tik forši vērot, kā piepeši, dīdžejam uzliekot “Cūka griķos”, stacijas laukums pārvēršas par deju grīdu un visi, kas spējīgi kustēt, lec līdzi. Draudzene Daiga, savukārt, kopā ar meitu braukusi mājās no pārgājiena, kas noslēdzies Dzegužkalnā, un nepazīstamu cilvēku pilnais autobuss vienojušies dziesmās tik skanīgi, ka bijis žēl centrā kāpt ārā.

Lai nu kāds tas pērnais bijis, paldies viņam, paldies Tev! Tiekamies 2026.!