Šorīt brokastīs nolokām drusku apkaltušas maizītes, kas atsvaidzinātas ar krēmsieru un šķiņķi, garšo neticami labi. Piebeidzam arī hurmas, jo tās šeit pārdod tik gatavas, ka tās teju šķīst ārā. Sakopjam mājvietu, uzrakstām paldies saimniecei, un dodamies ceļā, kas mūs šodien ved uz Lukas pilsētu. Braucam pa mazajiem ceļiem, es turpinu zūdīties par pilnajiem hurmas kokiem, viss ir labi. Arī stāvvieta pie Lukas ir uz zemes virsas, varam iztikt bez pazemes kreņķiem.
Kolīdz nonākam centrā, soļi ienes vienā no veikaliņiem, no kura iznāku ar jaunu apģērba gabalu. Ja kāds meklē jaunas štātes, tad Lukas pilsēta ir īstā vieta. Pēc tam klīstam pa ielām, iegriežamies baznīcās, īpašākā šoreiz šķiet Svētā Frediano bazilika, kurā atdusas Svētās Zitas mūmija. Kādreiz uzticīgā kalpotāja un nabago barotāja ir Lukas patronese un kalpotāju aizgādne, pie viņas var vērsties arī tad, ja pazudušas atslēgas.
Šajā bazilikā nebiju iegriezusies iepriekšējā apmeklējuma reizē, arī uzkāpšana Guinigi Tower – tornī ar dārzu – man gāja secen. Tagad, kopīgiem spēkiem uzraušamies tornī, kura galā aug Holm ozoli. To zari un lapotnes padara apkārtnes ainavas fotogrāfijas īpaši izteiksmīgas.
Pēc tam soļojam uz aizsargmūra pusi, šodien Eduards ir vadātājs. Drīz ierodamies neliela botāniskā dārza priekšā, dodamies paklīst pa to. Kopumā dārzs nevar lepoties ar pārāk plašu kolekciju, bet divi koki gan liek acīm ieplesties – milzīgu ginka koku puduris un Libānas ciedrs. Arī tropu mājā mājo šis tas interesants.
Pēc dārza paejamies brīdi pa pastaigu taku, kas ierīkota pilsētas aizsargmūra augšā, tad atgriežamies centrā – pēc siestas ir atvērušies vēl daži veikaliņi, kas mani pērn patiesi iepriecināja. Pirms ieiešanas vienā no tiem, saku Eduardam, lai rūpīgi aplūko saimnieku, viņš ir veikaliņa šarma pamatā. Atceros no pagājušā gada, ka kungs nemaz nerunā angliski, toties tīri labi pieprot spāņu valodu – tad nu prasu viņa ieteikumus šajā mēlē. Šogad esmu drusku pieticīgāka, bet tāpat nepametu bodīti tukšām rokām.
Pirms došanās ceļā piesēžam uz pāris gabaliņiem picas man zināmajā vietiņā, tad gan laiks stūrēt, jo līdz naktsmītnei braucamas vairāk nekā divas stundas. Lielākā ceļa daļa aizrit tumsā. Kādā brīdī ieslēdzu radio un nu mūs līkumos pavada Bahs, Mocarts, Debisī un Adams. Kad gribu aprunāties ar Eduardu par vienu no skaņdarbiem, bet viņš atzīst, ka nav lāgā to dzirdējis – visa uzmanība tiek veltīta ceļam.
Ap pusastoņiem vakarā iestūrējam mazā kalnu ciematiņā, kur rezervēta mūsu naktsmītne. Saziņa ar tās saimnieku notiek caur Ivetu, jo šī ir vēl viņas veikta rezervācija. Braukājam pa ciemu un nesaprotam, kur lai liek auto – saimnieka atzīmētās stāvvietas mēs vai nu neprotam saskatīt vai nu tās ir aizņemtas. Beigās atrodam brīvu vietu kādā sētmalē un ejam meklēt mums vajadzīgo adresi, kas, visticamāk, atrodas stāvas ielas augšā.
Pusceļā sastopam vīru labākajos gados, kurš pussirmos matus saspraudis sīpoliņa frizūrā, kraujam ķerrā garus neliela diametra kokus. Apvaicājamies pēc padoma viņam. Mirkli apdomājies viņš mūs pavada līdz mājai, kas izrādās īstā. Noskaidrojis, no kurienes esam, viņš prasa, ko mēs meklējam šajā mazajā ciemā. Neko, gribam pārnakšņot. Tikuši pie mājas atslēgas un noskaidrojuši, ka drīkstam mašīnu atstāt sētmalē, ejam pēc mantām. Pa ceļam vēlreiz satiekam malkas vīru. Viņš pastāsta, ka malka tiek vesta uz vietu, kur sestdien notiks nelielu, fokačām līdzīgu maizīšu cepšanas svētki. Uz mums viņš skatās nedaudz šķībi, jo laikam izskatāmies pēc smalkiem tūristiem, tāpēc zobgalīgi apvaicājas – un tagad jūs interesēs, kur atrodas restorāns? Eduards neliek vilties priekštatos un pārvaicā vai tāds šeit ir. Nē, protams, neesot, bet kaimiņu ciemā gan ir. Mums šovakar pietiks ar pašu rezervēm, beidzot uzvārīsim pirmajā dienā nopirktos makaronus “katram gadījumam”, lai tie nav jāved mājās.
Noliekam somas un ķeramies pie vakariņu gatavošanas. Pasta jau vārās, kad secinu, ka toverī ar uzrakstu “sāls”, nav ne smakas no sāļuma. Nu nekas, gan jau tuncis, siers un olīvas padarīs savu darbu. Ar mums jau otro dienu ceļo arī svaiga trifele, ar kuru ceram prastus makaronus padarīt par smalku pastu. Finālā esam vīlušies – trifeles smarža un garša ir pavisam neizteiksmīga. Tā arī nesaprotam, vai kaut kas nav kārtībā ar trifeli (pirkām to ļoti zolīdā veikalā) vai ar mūsu garšas kārpiņām. Bet nu paēduši esam, varētu sākt vakarēt. Es atveru datoru un jūtos spēka pilna rakstīt vai plānot tālāko ceļojumu, bet Eduards skatās manī garām acīm un saka, ka to visu var taču arī no rīta. Tā nu drīz no guļamistabas atskan ritmiska krākšana, no virtuves – tikpat ritmiska peļu rosīšanās, es pievienoju nakts skaņu plūsmai datora taustiņu klaboņu.
