Kad pieceļos, brokastu omlete un kafija jau gaida. Ieturamies, norezervējam palikšanu šai naktij, savācam pekeles un dodamies uz auto. Pa ceļam apskatām kluso ciematiņu gaismā, šodien te nav redzama neviena cilvēciska būtne, bet divi kaķi gan. Auto arī izskatās labi pārnakšņojis, dodamies ceļā. Šodien jāpieveic pavisam īss ceļa gabaliņš, jo paliksim netālajā La Spezia. Tā ir viena no divām pilsētām, kuras ļautiņi izmanto Cinque Terre (Piecu zemju) apskatei, otra ir Levanto. Cinque Terre veido pieci vēsturiski zvejnieku ciemati – Riomaggiore, Manarola, Corniglia, Vernazza, and Monterosso al Mare, kas cits aiz cita satupuši jūras malas klintīs. Uz ciematiem var tikt arī ar auto, bet tas netiek rekomendēts – ielas ir šauras un stāvas, apstāšanās vietu ir maz. Vasarā uz ciemiem bieži brauc arī kuģīši, bet šajā sezonā uzticamākais transports ir vilciens.
Naktsmītni La Spezia esam rezervējuši tādu, pie kuras var atstāt auto. Oficiālais ierašanās laiks ir 14.00, bet aizsūtu saimniekiem jautājumu, vai nevaram ierasties ātrāk. Kamēr gaidām atbildi, piestājam mazā miestiņā Aulla, kurā var redzēt divu upju satikšanos. Klīstot pa ieliņām pamanām glītu kafejnīcu, kurā ieejam ar domu par mazu kafiju. Tomēr vitrīnā izliktās mini kūciņas izskatās tik gardas, ka būtu grēks kādu nenogaršot. Pasūtam divus kapučīno, 4 kūciņas un par visu samaksājam mazāk nekā 6 eiro. Tas tā, lai varam salīdzināt, kādas ir cenas vietējo vietās un kādas – tūristu (turpiniet lasīt). 🙂 Starp citu, kūciņas garšo vēl labāk nekā izskatās (un izskatās tās dievīgi).
Kad atsākam braukt, saņemam apstiprinošu ziņu, varam ierasties jau 13.00. Lieliski! Saimniece mūs sagaida pie mājas, parāda, kur var novietot auto (to drīkstam bez maksas atstāt arī visu rītdienu, ja vēlamies), tad parāda mūsu istabu un atstāj mūs savā vaļā. Istaba ir neliela, bet viss ir ļoti jauns un tīrs, vakaram sarūpēts arī prosecco. Nedaudz atvelkam elpu, tad esam gatavi apciemot daļu no pieciem ciematiem.
Vilciens līdz pirmajam ciemam Riomaggiore ved nepilnas desmit minūtes, un drīz jau stāvam uz perona, no kura var vērties jūras viļņos. Tikai tas vējš! Lai arī gaisā joprojām ir vairāk nekā desmit grādu, šeit ir auksti. Aizvelkam jaku rāvējslēdzējus un dodamies ceļā pa taku, kas sākumā ved gar klintīm un jūru, bet pēc tam iegriežas ciemata ielās. Tās ir šauras, stāvas un lielākoties ielu vietā ir trepes. Kāpelējot pa tām kļūst karsti, starp mājām ir aizvējš. Eduards mani ir uzstūmis līdz lielākai gājēju ielai, kuras galā ir baznīca, bet netālu no tās kalnup krietnu gabalu mūs paved lifts. Es domāju, ka šādi lifti šeit ir vairāki, tikai mēs par tiem nezinām. Tā vispār varētu būt biznesa niša (kazi, varbūt kāds to dara, varbūt pat Čata kungs) – izstrādāt maršrutus, kuros būtu pēc iespējas mazāk jākāpj augšup. Ļoti bieži ir tā, ka vienas un tās pašas takas vai vietas var apskatīt no dažādām pusēm, tikai jāzina, kur jāizvēlas sākumpunkts, lai pēc tam ceļš vestu lejup. Tādi kā es novērtētu šādu viegli saprotamu un pieejamu info.
Tātad, ar liftu esam tikuši līdz pašai Riomaggiore ciematiņa augšai, tagad atliek vien cilpot lejup, lai nonāktu atpakaļ uz takas, kas ved gar jūru. Tur priekšā stāv biļešu kontrolieri un saka, ka uz nākamo ciematu – Manarola – var nonākt, samaksājot 10 eiro onlainā vai stacijā. Bet te atkal nāk talkā mana invaliditātes apliecība, varam vienkārši doties tālāk. Es nevienā citā valstī neesmu redzējusi tādu brīnumu – šī apliecība nodrošina bezmaksas ieeju uzreiz diviem personāžiem – cilvēkam ar invaliditāti, neatkarīgi no tās grupas un formas, un viņa pavadonim.
Taka gar jūru ir labi izveidota, lēzena, šeit varētu braukt arī ar ratiņkrēslu. Uz visām pusēm skatu pastkartes, ej tik un brīnies! Pusceļā piesēžam un es uzgraužu vienu bumbieri no Dzelzavas kaimiņiem, tik gards! Pēc īsa strēķīša esam klāt nākamajā ciemā Manarola. Lēzenie prieki ir beigušies, Eduards atkal ķeras pie stumšanas, tā attopamies ciemata augšā pie baznīciņas ar brīnišķīgu akustiku. Es jau veru muti, lai kaut ko nodungotu, kad baznīcā ienāk vēl pāris ļaužu. Sakautrējos. Vēroju kā mamma ar aptuveni gadu vecu mazuli kopīgi iededzina sveci. Pamanu, ka viņas nevis pa taisno aizdedzina savu svecīti no citas jau degošās, bet gan izmanto starpnieku – garenu svecīti, kas šim mērķim nolikta uz statīva. Nemaz nezināju, ka ir šāda prakse.
Kad norāpjamies atpakaļ stacijas līmenī, mums ir divas izvēles – uzreiz doties uz vilcienu vai apskatīt ciematu arī jūras pusē un uzkavēties šeit vairāk nekā stundu, līdz pienāk nākamais vilciens. Vienojamies par otro versiju. Jūras piekraste šeit ir ļoti skaista, pēc tās apbrīnošanas mūsu rīcībā joprojām ir nepilna stunda. Labi, mēģināsim sameklēt kaut ko ēdamu, lai gan apzināmies, ar ko riskējam – šobrīd kārtīgi restorāni vēl ir ciet, kā arī esam tūristu epicentrā.
Izvēlamies mazāko no ļaunumiem un pasūtam ēdienus, kurus, mūsuprāt, ir grūti sačakarēt, vēl jo vairāk Itālijā – lazanju, kaut kādu vietējo zupu (kas izrādās zirņu zupa) un risoto ar jūras veltēm. Nu, šādi izskatās risoto par 10 eiro. Jā, arī garšo tāpat kā izskatās, diezgan baisi.
Lai nu kā, paēduši esam, un arī laiks līdz vilciena atiešanai izmantots tā kā lietderīgi. Uz perona uzkāpjam krēslā, La Spezia atgriežamies jau faktiski tumsā. Pilsētā nolemjam mazliet pastaigāties pirms došanās mājup. Uztrāpām uz ļaužu pilnas tūristu ielas un nolemjam aiziet pa to līdz jūrai. Esam tieši sākusi apspriest iepirkšanās tēmu un es saku, ka vajadzētu arī Eduardam kaut ko velkamu iegādāties, jo man jau šis tas skaists ir, kad mūsu abu skati aizķeras aiz vienas un tās pašas bodītes piedāvājuma. Izlasām nosaukumu un sākam smieties – tas ir tas pats zīmols, kas mani šarmēja Lukā. Nu labi, iegriežamies.
Man nepatīk iepirkties, jo īpaši apģērbu bodēs. Visi apģērbi, kas uz pakaramā izskatās eleganti, tikuši man mugurā, pārvēršas baismās lupatās. Pēc īsas apģērbu laikošanas parasti esmu dusmīga, vīlusies, nogurusi, just name it. Ejam katrs pa savu veikala pusi un izvēlamies apģērba gabalus, kas man varētu derēt. Dodos tos uzlaikot. Gan manis, gan Eduarda izvēlētie – visi der perfekti. Nu kā tā var būt?! Rezultātā izejam no bodes ar paprāvu maisiņu, kādu laiku varēšu nedomāt par šo mokošo nodarbi.
Gājēju ielas galā ir neliels vanšu tiltiņš, kas aizved uz laivu piestātni. Ūdenī sānus šūpo gan vienkāršas zvejnieku platdibenes, gan smalkas jahtas un buru kuģi. Visam pāri lielā pilnmēness spuldze. Apbrīnojuši atspulgus un sajutuši pēdās 20 000 soļu nogurumu, dodamies uz naktsmītni. Atceļam izvēlamies paralēlu ielu, kurā kūsā vietējo ļaužu naktsdzīve. Kokteiļi, patiesībā uzkodu plates pie tiem, tā vien vilina piesēst, tomēr turpinām mājupceļu, jo viena no manam pēdām pieprasa steidzamu evakuāciju horizonālismā.
Ak, baltā gultasveļa, ērtais matraci un karstā duša, varētu skandēt vārsmas komfortam. Tā vietā metos rakstīt šo ierakstu un nu tas ir galā. Prosecco studijā!
