Šajā viesnīcā dod arī brokastis, ejam raudzīt, kas piedāvājumā. Ir maize, olas, siers, šķiņķis, picas, pīrāgi un vēl šis tas, īsāk sakot, paēst var diezgan labi. Pa televizoru rāda laika ziņas, virs Itālijas stumjas anticiklons, saule plānota visur.
Pēc brokastīm vēl mirkli atpūšamies, es parakstu, tad braucam uz Florenci. Esam lūguši Waze izvairīties no maksas ceļiem, bet tas nenozīmē, ka viņš mūs pasargā no bāņiem. Eduards brauc labi, bet man tāpat ir slikti. Nu jau vairākus gadus ķermenis protestē, ja jāpārvietojas ātrāk nekā 100 km/h. Īpaši vietās, kur jābrauc daždesmit centimetru attālumā no fūrēm, kas kratās pa diezgan nelīdzeno asfaltu, mans vēders vienkārši kūleņo. Skaitu minūtes līdz Florencei un priecājos, kad tiekam parastās ielās. Pēdējā nervu pārbaude ir iebraukšana šaurā pazemes stāvvietā, tad varam iet staigāt.
Florence man patīk vien tamdēļ, ka tās vēsturiskā daļa ir pilnīgi plakana un es varu pārvietoties patstāvīgi. Un vēsture senu ēku, statuju, muzeju veidolā uzglūn uz katra stūra. Mēs dodamies uz biļešu kasi, kur mana apliecība atkal mums sarūpē bezmaksas ieeju uz piecām atrakcijām – baptistēriju, muzeju Opera del Duomo Museum, muzeju zem katedrāles Crypt, iespēju uzkāpt zvanu tornī un katedrāles kupolā Brunelleschi’s Dome, kā arī tikt pašā katedrālē bez stāvēšanas rindā.
Kad esam apskatījuši muzejus un katedrāli (mana mīļākā sadaļa ir mozaīku grības katedrāles pagrabā), apsēžamies laukumā pie katedrāles. Es palieku brīnīties par skaisto fasādi un vērot cilvēkus, Eduards lēkšo augšā zvanu tornī. Es patiesi izbaudu šo pauzi, kuru gan par mierīgu nenosauksi, jo blakus rosās bariņš argentīniešu – fotografējas ar karogu, tad dodas riņķa dancī un dzied. Drusku aprunājos ar šiem un tad jau Eduards ir atpakaļ, esot bijis pamatīgs kāpiens, bet skats no augšas esot tā vērts.
Nu jau diena sliecas uz otru pusi, ejam uz tirdziņu paēst. Bijām tur pērn kopā ar Lieni un Kseniju, ēdienu izvēle tirdziņā ir raiba un nekādas siestas! Apstaigājuši tirgus stendus, tomēr paliekam pie pārbaudītas vērības – ceptas vistiņas. Esam jau teju pabeigusi ieturēties, kad dzirdam, ka mums aiz muguras apsēžas divas latvietes. Novēlam labu apetīti, jauku palikšanu Toskānā un paši atgriežamies Florences ielās. Eduards nolemj kupolā tomēr nekāpt, jo, pirmkārt, jāgaida līdz 18:00, kad ir ieejas laiks, un, otrkārt, viens liels kāpiens dienā ir gana. Tā nu līkumojam pa ieliņām atpakaļ uz autosstāvvietu, pa ceļam apbrīnojot Mikelandželo Dāvida kopiju. Es arī gribu pēc iespējas ātrāk tikt auto, jo, iestājoties tumsai, kļūst vēsi, šodien jaka palikusi auto. Stāvvietas skaitītājs rāda 14 eiro, šitā lieta Itālijā nav lēta (tāpat kā daudz kas cits).
Ar zināmiem stresa elementiem izbraucam no pazemes, lai nonāktu tieši Florences vakara korķos. Itāļi brauc ātri un strauji, un nemaz nav tik naski uz palaišanu, es teiktu, ka Rīgā mēs esam laipnāki. Un visam ņiguņegam pa vidu vēl traucas motorolleri, traks var palikt. Piestājam uz mazu brīdi pie augšas Dāvida statujas, lai palūkotos uz Florenci naktī, tad turpinām ceļu. Tagad bānis ir vēl pilnāks, visi joņo tumsā. Laimīgā kārtā mums līdz naktsmītnei ir nepilna stunda.
Tikuši mazā ciematiņā sastopam nākamo problēmu – nav kur likt auto. Ierosinu Eduardam noparkoties kā itālim, nolikt mantas un tad domāt, kur atstāt auto pa nakti. Atrodam ēkas ieejas durvis, bet lai kā mēs censtos attaisīt atslēgu kastīti – nesanāk. Esmu jau gatava zvanīt saimniekiem, kad no blakus durvīm parādās jauna sieviete un palīdz mums tik iekšā, izrādās, viņa kļūdījusies ar vienu koda ciparu. Dzīvoklis ir plašs un ērts, izrādās, ka blakus ir arī neliela autostāvvieta, viss ir kārtībā.
Sagriežam vakariņām augļus, uzsmērējam maizītes, atveram vīnu un atkrītam dīvānā pie televizora, šovakar vairs nav spēka ne rakstīt, ne ciematu apskatīt. Saku Eduardam, ka šis ceļošanas nogurums ir tik jocīgs – tu kārtīgi guli, pa dienu pastaigājies, ēd, dzer, būtībā neko tādu nedari, bet vakarā jūties tik noguris, it kā visu dienu būtu mežā strādāts.
