Arī manas acis atveras ap pieciem, dzirdu Eduarda un Ivetas rosīšanos. Tā nu ir sanācis, ka Ivetai ģimenes apstākļu dēļ jāatgriežas Latvijā, Eduards aizvedīs viņu līdz Pizas lidostai un pats būs atpakaļ uz brokastiņām. Kad abi aizbrauc, mājā iestājas klusums un es, apgriezusies uz otriem sāniem, atgriežos pie sapņiem. Te rāda ļoti spilgtu un krāšņu kino.
Kad pamostos pa otram lāgam, Eduards ir atgriezies, sariktējamies un ejam uzkost. Ksenija atkal izstāsta par gardumiem, šorīt goda vietā Saldais Nr. 180. Tās ir kastaņu pankūkas ar blenderētu hurmu. Lai arī cukurs nav pievienots it nemaz, pankūku garša un konsistence ir perfekta. Kā radies nosaukums? Kādu dienu, braucot pa lauku ceļu, šie atraduši pamestu hurmas koku, kura zari līkuši zem oranžo augļu svara. Protams, tādu izdevību nevar laist garām, pielasījuši pilnus traukus. Tā kā īsti legāli tas nav, bet grupā ir bijusī prokurore un tiesnese, viņas ātri vienojušas, ka nodarījums klasificējams kā krimināllikuma 180. pants – zādzība, krāpšana, piesavināšanās nelielā apmērā.
Uzzinājusi, ka šodien mūsu ceļi ved uz Sjēnas pusi, Ksenija iesaka pa ceļam apskatīt Mensano un Radicondoli ciematus, otrajā esmu jau bijusi. Tā arī darīsim! Savācam pekeles, atvadāmies no mājiniekiem un laižam uz Mensalo. Eduards ir sadraudzējies ar auto, ripojam pa līkumainajiem ceļiem rimti. Uzlīkumojam augšā uz Mensalo ciemu, noliekam auto, un dodamies pastaigā. Šeit ir pilnīgs miers un klusums, dažas reizes uzsaucam buongiorno vietējiem, tūrista neviena. Ciemata augšā atrodas skatu laukums, kur var pasēdēt zem olīvkoka un pavērot Toskānas ainavu rudenī. Netālu aug interesants krūms, zem kura sabiruši sarkani kārdinoši auglīši. Redzu, ka vienu no tiem ieknābuši putni, tad jau ēdams. Arī divas dažādas lietotnes, kurām lūdzam skaidrojumu par auglīšiem, apgalvo, ka tie pieder zemeņkokam un esot gardi. Lai iet, bāžam mutē! Nu reāli garšīgi! Vairāk par vienu gan neriskējam apēst, ja nu tomēr interneta resursi nav patiesi. Vēl pa zemi mētājas sakaltuši granātāboli, tie, tāpat kā hurmas, pārsprāguši karājas kokos vietējo skatienu neiekāroti.
Ciemata centrā atrodas baznīca, tā, kā vairums dievnamu Itālijā, ir vaļā. Iekšā valda krēsla, gaisma iespīd tikai caur šauriem logiem, cilvēka neviena, bet katrs čuksts un solis atbalsojas griestu velvēs – fantastiska akustika. Teju uz katra stūra mums piesitas kaķis, samīļojam visus. Pirms prombraukšanas vel uzpildām pudeli ar gāzētu ūdeni, kas te automātā maksā 5 centus litrā, to mums uzsauc vietējais vīrs, jo uzpildīšana veicama tikai ar īpašu lietotni.
Radicondoli novietojam auto pašā ciema centrā, kur stāvēšana atļauta vien pusstundu. Tā kā esmu jau šeit bijusi, tad ceram, ka ar šo laiku pietiks. Tā arī ir – paspējam gan galvenās ielas izstaigāt, gan arī šejienes kaķus sabužināt, tad laižam uz viesnīcu, kas atrodas 15 minūšu attālumā no Sjēnas. “Redzi, hurmas koks, neviens tos augļus nelasa”, Eduards dzird manas žēlabas vismaz desmit reizes un atgādina argumentu, kuru es parasti piesaucu šādus brīžos – arī mēs labas ražas gados netiekam galā ar āboliem un tie bieži sapūst zemē.
Dienas vidū nonākam viesnīcā, reģistrējamies un brīdi atpūšamies. Iekoduši vieglas pusdienas no vietējiem resursiem, lecam auto un braucam uz Sjēnu. Pēc viesnīcas darbinieka ieteikuma novietojam auto Santa Caterina stāvvietā, paejamies augšup nelielu gabaliņu, tad izmantojam eskalatorus, kas mūs nogādā pilsētas centrā. Biju jau aizmirsusi, cik ļoti kalnaina ir Sjēna. Arī augšā ielas lielākoties ir slīpas un tajās, kas ved augšup, Eduards mani stumj un velk. Nudien nesaprotu, kā es pērn tiku bez viņa galā. Pilsētas apskati sākam ar greznās katedrāles apmeklējumu, tad virzāmies uz Piazza del Campo pusi, pa ceļam pabāžot degunu visos pagalmos. Laukumā nonākam pašā skaistākajā brīdī, kad dienasgaisma zūd un laukumā iemirdzas gaismiņas un lukturi, viens no tiem – pilnmēness. Līdz brīdim, kad vērsies vaļā vakariņu vietas, t.i. 19:00, vēl ir pāris stundu, tā nu nesteidzīgi aplūkojam pilsētu.
Ieturēties dodamies uz Antica Trattoria Papei. Pētot ēdienkarti, ieraugām ribiņas un, atceroties vakardienas misēkli, pasūtam tieši tās. Pirms tam pamielojamies ar tomātu brušetām un pēc tam ar itāļu creme brulee versiju – crema catalana, kas tiek pasniegts vēl liesmojošs. Labi, ka atceļš ved pamatā uz leju, tad nu veļamies uz auto. Atviegloti uzelpojam, kad tiekam ārā no pazemes stāvvietas, tad atlicis vien mazs ceļa gabaliņš līdz viesnīcai. Bijām domājuši vēl pasēdēt uz jaukās terasītes, bet saprotam, ka vienīgais, kas mūs šobrīd interesē, ir miegs.
