Pēdējās divas dienas Madeirā parit salīdzinoši laiski. Oficiālā programma ir noslēgusies, un katrs pavada laiku pēc saviem ieskatiem – ķer pēdējos pilsētas skatus, iepērkas, sēž pie maģistra darba, ballējas, atpūšas. Mūsu kompānijā nozīmīgākais izgājiens ir uz botānisko dārzu. Nu labi, izbrauciens, jo Dina, kas turp aizdevās pirmā un kājām, ziņoja, ka es varu pat nemēģināt atkārtot šo domu – dārzs atrodas krietnā augstumā. Labi, ka ir Bolts un ceļabiedri.
Par Madeiras botānisko dārzu biju dzirdējusi tik labas atsauksmes, ka manas gaidas bija uzliktas pārāk augstā plauktiņā. Dārzs ir brīnišķīgs, nav divu domu, tomēr skatīti daudz krāšņāki eksemplāri. Iespējams, sajūtas šeit atkarīgas arī no gadalaika un tajā ziedošajiem augiem. Mēs paspējam uz kamēliju ziedēšanas noslēgumu un pāraugušiem mangoldiem. Mans mazais prieka mirklis ir zem Eugenia uniflora krūmiem. Tie Madeirā redzami itin bieži, arī pilsētas ielās. Mazie spilgtie auglīši, kuru krāsa variē no oranžas līdz tumši sarkanai, mani kārdināja no pirmās pamanīšanas reizes. Botāniskajā dārzā novēroju, kā zemē nokritušos augļus sukā iekšā strazdi. Nu nevar būt, ka viņi ēstu indīgus augļus! Ņemu talkā internetu un izlasu, ka šos auglīšus izmanto arī ievārījumos. Viens gatavs auglis nokrīt uz zemes manā acu priekšā. Notīru to pret biksēm un lieku mutē. Nu ļoti garšīgs, pilnīgi saprotu strazdu apetīti.
Vietās, kur klīstam kopā, man vairs nav jārunā. Kolīdz taka sāk ieņemt augšupejošu trajektoriju, sajūtu uz muguras Agneses roku un saņemu tieši tādu gaitas pastiprinājumu, ka tieku uz priekšu bez apstāšanās, pat pietiek elpa laiku pa laikam kādu joku izmest. Jā, laikam tieši kopā būšana ar kursabiedriem vismaz man ir bijusi viena no vērtīgākajām šī brauciena komponentēm.
Tikušas lejā no kalna, nobalsojam par labu apļa kompozīcijai, un ejam ieturēties uz to pašu vietu, kurā ēdām pirmās vakariņas. Bažas, ka zivju plate likās izcila iesākuma entuziasmā, ir liekas – viss garšo tikpat labi, kā sākumā. Brīdī, kad Agnese kaut ko stāsta par baroku, garām iet pāris no Latvijas un pasveicina mūs. Es tikai paspēju piebilst – labi, ka šai brīdī apspriedām baroku, nevis garāmgājējus.
Gribam pielikt vakariņām punktu ar saldējumu, Dina mūs ved uz kādu viņai zināmu vietu. Mēs ar Agnesi klunkurējam nopakaļus, ar skatieniem ieurbušās telefona ekrānā, jo ir sācies hokeja mačs. Vēl esam tūristu ēdamzonā, kad mūsējie iemet pirmos (un vienīgos) vārtus Kanādas izlases vārtos. Laikam mans sajūsmas sauciens krietni pārbiedē mierīgos tūristus, tikai pie viena gadiņa sēdošie pārvaicā – iemeta, ja? Latviešu Madeirā netrūkst.
Noskatītā vieta ir ciet, tomēr no saldējuma domas negribam atteikties, un sameklējam citu vietu, kur katra pasūtam savām garšas kārpiņām tīkamo veldzējumu. Tad ķeram pēdējo kopējo taksi mājup un šķiramies ar tekstu – “redzamies aizstāvēšanā”.
Mājās vēl gaida pēdējais izaicinājums – jāsakrāmē soma. Es lidoju tikai ar mazo rokas bagāžu un neesmu pārliecināta, ka tur saies visi jaunieguvumi. Tomēr drēbes cieši sarullējot un pārējo rūpīgi savietojot, soma nav pat īsti pilna. Nure, nebūs jātēlo kāposts. Kā tagad gribētos teleportēties mājās! Tā vietā laikus liekamies uz auss. Indra jau ir prom, es pazudīšu naktī, pārējie rīt lido dažādos laikos.
