Šodien ir pēdējā lekciju diena. Noklausāmies ieteikumus Erasmus+ atskaišu aizpildīšanai, gūstam īsu ieskatu portugāļu dzejnieka Luiša Vaša di Kamoinša daiļradē, kā arī uzzinām vairāk par netulkojamiem vārdiem, kas nāk no Madeiras, piemēram, personvārdiem, ēdieniem un dzērieniem, tradīcijām. Noslēgumā seko īsa pasniedzējas Galjegosas dzejas meistarklase, kurā 20 minūtēs visiem jāuzraksta īss poētisks vēstījums par tēmu “Es nāku no..”. Kolēģiem izdodas brīnišķīgi darbi, visspilgtāk nospridzina Roberts.
Pēc lekcijām sešatā aizbraucam līdz aptuveni 30 km attālumā esošajai Kalhetai, kur atrodas modernās mākslas muzejs. Šādā kompānijā varam atļauties nemeklēt autobusu, bet gan izmantot taksometru, Bolts Madeirā strādā izcili.
Muzejs atrodas uz kraujas okeāna krastā un to veido senatnīga balta māja komplektā ar tumšām taisnstūra ēkām. Padsmit minūtes aplūkojam ēku no ārpuses un priecājamies par skatu, jo iekšā mūs nelaiž – no 13 līdz 14 šeit ir siesta, pat kafiju nevar dabūt. Kad tiekam iekšā, mūs atkal sagaida studentu privilēģija – par ieeju nav jāmaksā. Vienā stāvā aplūkojam izstādi par diktatora Salazara laiku, tā cenzūru un propagandu, kā arī 1974. gada 25. aprīļa Neļķu revolūciju, par ko mums jau stāstīja vienā no lekcijām. Pērējos ēkas stāvos ir gleznas un skulptūras. Esmu vienisprātis ar Gusti, ka būtu bijis jauki, ja pie darbiem būtu neliela palīdzība uztvērējam nosaukumu vai aprakstu formātā. Protams, mākslu katrs var interpretēt savā veidā, tomēr ievirze būtu noderējusi.
Esam tikušas līdz muzeja veikaliņam, kad mums parādās jautājums: ko nozīmē muzeja nosaukums “Mudas”? Sākam jau pašas domāt iespējamo burtu atvasinājumu, tomēr nolemju pajautāt atbildi veikala darbiniecei. Tai brīdī no blakus telpas iznāk kāda cita sieviete, kura mums pavēsta sekojošo. 17. gadsimtā šai vietā dzīvojusi bagāta ģimene. Baltās ēkas logi bijuši vērsti ne vien uz okeānu, bet uz kalnu terasēm, no kurām varēja labāk pārraudzīt strādniekus. Tēvs bijis ārsts, un viņam bijušas divas meitas – abas mēmas, kas bijis slēpjams negods. Tomēr ne visi domājuši, ka meitenes ir mēmas, ir versija arī par to, ka viņām vienkārši nav bijusi vēlēšanās runāt ar cilvēkiem. Abas arī neesot apprecējušās. Lai arī kādi bijuši pagātnes notikumi, brīdī, kad 2005. gadā šai vietā tapis muzejs, leģenda par mēmajām meitenēm devusi tam nosaukumu. Baltās mājas otrajā stāvā tagad iekārtota bibliotēka, bet pirmajā galerija, kurā šobrīd apskatāma brīnišķīga Mafaldas Gonzalvesas izstāde “Atbalsis”.
Pēc izstādes taksis mūs aizved līdz pat namdurvīm, mums vēl atliek laiks atpūtai līdz šodienas un šīs programmas noslēdzošajam pasākumam – svinīgām vakariņām. Sapucējušās laižam uz ostas teritorijā esošo Dizaina centru. Esam klāt laikus un varam aplūkot gan pašu ēku, gan skatus uz visām pusēm. No šejienes atiet arī prāmis uz otru šī arhipelāga apdzīvoto salu – Porto Santo, to mums šoreiz neizdosies apciemot. Lēnām sarodas arī pārējie kursabiedri un pasniedzēji, tiekam pie sagaidīšanas dzērieniem un uzkodām. Tad klāt ir vakariņas, sasēžamies ap galdiem. Pavāri sarūpējuši svaigu zirņu šotiņu, zivju rullīti, pīles kāju un šokolādes pudiņu ar sorbertu. Visiem ēdieniem ir smalki nosaukumi, vide ir gaumīga un kompānija izcila. Starp sarunām risinām domu, kā pēc šo studiju beigām mums saglabāt kontaktus citam ar citu, cerams, kāda no idejām piedzīvos īstenošanos. Pēc vakariņām daļa kursabiedru ir noskaņoti turpināt vakaru pilsētā, mēs ar Indru arī trinamies, bet beigās tomēr kāpjam taksometrā un braucam mājās.
